Kaut kur augstu augstu virs sliedēm, māju jumtiem, niecīgiem cilvēku stāviem, suņiem, salstošiem baložiem joprojām uz mākoņa malas sēž Eņģelis. Joprojām, kaut pagājuši gadi, mainījušies gadalaiki, varbūt kādam parādījies kāds sirms mats. Viņš kā senāk vēro cilvēkus. Un varbūt tieši šobrīd neļauj kādam aiziet nebūtībā. Īpaši sisrsnīgi viņš veras tajos, kuru sirdīs sāk mosties Mīlestība. Jo tie ir visvājākie, visievainojamākie, vistrauslākie, kaut arī visstiprākie. Jo vajag daudz spēka, lai starp ļaunā, sāpīgā, vienaldzīgā biezokni izsprauktos kas tāds - tik trausls, tīrs, dzīvotgribošs, bet bezgala nepasargāts. Ir vajadzīga milzīga drosme, lai šāds "stāds"pieņemtu lēmumu augt.
Brīžiem mani māc bailes. Dziļas un tumšas kā atvars. Tās nav no šīs pasaules. Mīlestībā ir kaut kas no nāves. Kaut kas tik pat liels, visaptverošs, neparedzams un neizprotams. Līdz galam mēs tai neticam, tā pat, kā Nāvei.
Tikai gļēvie spēlējas ar otra jūtām. Stiprie drupina attiecību granītu ar maigumu, glāstiem, iecietību, mīļumu. Bet būt stipram ir sāpīgi. Ļoti sāpīgi. Bet sāpēt ir skaisti. Baisi ir iznīkt pašapmierinātībā, patiesībā paliekot vientuļam.