Jā, jā, vispirms, labdien! Vasaraudži mani sauc par Amālijas tanti, paziņas vienkārši par Amāliju, mazliet svešāki saka: «Bundžas kundze pagāja gaŗām, vai arī veikalā Bundžene tika manīta.»
       Es vairs neesmu tais gados, kad vientuļas sievietes pirms pensijas vēl taisās precēties un tādēļ lielākoties lasa padomus, kā atsvaidzināt savu miesu un garu, augām dienām domā par skaistuma kopšanu, noņemas ar pareizu elpošanu un ievēro pareizu ēšanu, lai tik iecerētajam sapņu princim neizskatītos par resnu vai tievu.
       Varat man ticēt – esmu priecīga, ka vēlēšanas ir gaŗām, un to partiju priekšvēlēšanu trakošanu uz vella paraušanu, lai par katru cenu savāktu visvairāk balsu un ietiktu Saeimā, vēl ilgi atcerēsimies. Nepārspīlējot teikšu, jau izsenis zināms, ka visām partijām pirms vēlēšanām piemīt viena dulla īpašība – solīt. Solīt šito, solīt to. Vārdu sakot, ar solījumiem apdullināt vēlētājus. Kad ar šiem partiju solījumiem tiek aizbāztas visas avīzes, piebāzti visi radio, televīzijas raidlaiki un vēlētāju ausis, paši solītāji priecājas: ai, cik svētīgs darbs! Kaut lati ripo no kabatām ārā!
       Nezinu, kā citiem, bet man pēc vēlēšanām, lai arī cerēto rezultātu nav, dūša papēžos nešļūk. Mierinu sevi: labi, ka vēl tā, varēja būt pulka sliktāk. Kad vēlēšanas jau aiz kalniem un galva no visa dzirdētā, ko deputātu kandidāti bazūnēja tikšanās reizēs, vairs nešņāc kā tējas trumulis, man patīk pakavēties pārdomās.
       Tātad tā... Vai mēs agrākajos padomijas laikos zinājām, kā notiek īstas demokratiskas vēlēšanas? Jāsaka, bija ļoti miglains priekšstats. Tais laikos bija viena partija un kandidāti, ko neviens nedrīkstēja neievēlēt. Mūsdienās citi laiki. Saprotiet, citi! Un vēlēšanas arī citādas! Jā, jā, man vienkārši riebjas, ka ir tādi, kas vēl tagad jūsmo, cik tolaik bijis viegli vēlēt, ne jādomā, nekā – met tik urnā! No tiem laikiem palikušas tikai anekdotes, un vēl redzams viens otrs skābs gīmis. Bet šodienas dzīves paveids – nav bīstams, kaut gan viens otrs, sevī ierāvies, neganti griež zobus un mūsu valsts brīvībai vēl visas pasaules nelaimes.
       Tas tiesa, pie daudz kā nevaram pierast – daudzās partijas jau iet pāri saprašanai. Pietiktu ar trim, nu, četrām, bet... vai, manu dieniņu, to ir gandrīz pussimts! Ar pilnām tiesībām par Saeimas krēsliem pieteicās cīnīties gan tikai 21 partija, pārējās laikam nevarēja sagrabināt to tūkstoti drošības naudai, ka no šīs vēlēšanu spēles neaizbēgs, un nespēja pa visu valsti sameklēt tās gaišās galvas, kuŗas būtu drosmīgas pieņemt jaunus valsts likumus un būtu ar mieru sēdēt uz jaunajiem Saeimas krēsliem un spaidīt balsošanas pogas.
       Mana draudzene Knipša kundze par šīm vēlēšanām vaimanāja: taisni šausmas! Es jautāju, kas tad šai nepatīk? Vispirms jau tā daudzo partiju nejēdzība. Vaļsirdīgi atzīšos, arī es tās mazās partijas nevaru ciest ne acu galā, jo mazāka, jo vairāk neciešu. Pašas Saeimā netiek – lielām partijām maisās pa kājām. Arī tā skaļā partiju bļaustīšanās pa radio dažam labam aizgāja līdz kaulu smadzenēm. Daudzi vēl tagad sūdzas, ka, pirmsvēlēšanu laikā pakrēslī staigājot pa Rīgu, no pārbīļa kļuvuši zili zaļi, jo viņiem sekojuši lielie Šķēles un Raimondpaula portreti. Labi, ka tolaik Knipša kundze atradās slimnīcā. Viņa ir liela pastaigu mīļotāja un, es teikšu, ja viņa kādā vakarā būtu satikusies ar tiem neģīmjiem, uz laiku zaudētu valodu.
       Pirmsvēlēšanu laikā daudz kas notiek. Gadījās dzirdēt gan saldus, gan žultainus jociņus. Dzirdēja runājam: «Tas Šķēle gan ir pēdējais nekauņa! Par viņu nupat iznācis grāvējs, un tur.., ak, šausmas: par blēžiem un blēdībām vien rakstīts...» Bet nu cilvēki grozīja galvas. Tā noteikti bija atriebība. Briesmīga atriebība par to, ka Šķēle izveda valsti no parādiem un ar savu darbību stimulēja sabiedrības augšupeju. Citiem atkal skauda, ka Šķēlem Rīgā uz nama sienas bija uzmālēts vislielākais portrets... arī visdārgākais.
       Paga, paga, par ko es vēl gribēju stāstīt? Ā, Krištopāna Vilis gandrīz izšļuka no prāta. Jā, jā: viņš bija sadūšinājis sevi izstrādāt izcilu priekšvēlēšanu triku. Kamēr citu partiju kandidāti stomījās, mīņājās, gaŗais Vilis ar gaišu smaidu uz lūpām apbraukāja vienu otru valsts novadu un, lai iegūtu lielākas simpatijas un slavu, savas partijas vārdā vienai otrai pastniecei uzdāvināja pa velosipēdam – lai, braukājot pa mājām, paslavē Krištopāna kungu kā nākamo ministru prezidentu, kuŗš nabaga pensionāriem gatavs piemest pat vairākus desmitniekus. Bet tā tik bija Krištopāna priekšvēlēšanu trika pirmā daļa. Arī Zīgerists ar Kostandas kungu nesnauda, Limbažos lielos daudzumos iepirka sveces un vēlētājiem dalīja, un stāstīja, ka Jeruzalemē iesvētītas, ka tepat jūrmalā saraktās smiltiņas ir vestas no tālā Turkestanā apbedītā Kārļa Ulmaņa kapavietas... Veco ļaužu māju tantiņas uz Kostandas kunga smilšu maisiņiem lūkojās sašutušiem skatieniem: no kapiem nedrīkstot neko nest prom. Lai pārtrumpotu Zīgeristu, gaŗais Vilis enerģiski ķērās pie sava trika otrās daļas. Nu tika čakli driķētas vēstules. Un, jo vairāk, jo... partijai būs vairāk balsu. Vai, manu dieniņu: trīssimt tūkstoš gabalu! Ginesa grāmatas rekordskaitlis! Nē, tās nebija anonimas vēstules: visām apakšā zils Krištopāna paraksts – visā diženumā: Nevienam gan ļauna nevēlēdams – tik aicinādams par viņu vēlēšanās nodot balsi. Vilis par aizraušanos ar vēstulēm dabūja arī ik pa brīdim nobālēt. Lieta tāda, ka daudzi nepilsoņi arī bija saņēmuši Krištopāna sūtītās vēstules, un, bez tiesībām balsot, viņi šo vēstuļu autoru vai nu neņēma par pilnu, vai neganti spļaudījās par – izāzēšanu. Dvēseļu puteni sacēla arī tie – aizsaulē aizgājušie, kam bija piesūtītas Krištopāna vēstules. «Va vellos,» vēstuļu autors caur brillēm pablisināja tik acis. Tikai pēc vēlēšanām zinātkāras personas bija noskaidrojušas, ka vaina meklējama telefongrāmatās, jo, tur, lūk, neesot pie familijām pierakstīts, kuŗš pilsonis, kurš ne, kuŗš jau paspējis nolikt karoti, kuŗš vēl pa zemes virsu staigā.
       Preses izplatītāji un iznēsātāji vienā mēlē apgalvoja, ka tieši pirms vēlēšanām preses gars vistrakāk rosījies pa dzīvokļu pastkastītēm. Diemžēl daži individi nebija ar Zīgerista un Šķēles biezajām avīžpakām apmierināti, jo šos laikos nekur makulātūru nepieņemot... tur neesot rakstu par medicīnas un seksa jautājumiem. Mana dzīvokļa kaimiņš bija citās domās: visas avīzes esot noderīgas mazmājiņā uz naglas.
       Kādu dienu saskrējos ar Knipša kundzi, un viņa man pastāstīja: dzeltenā avīzē bijis rakstīts, ka zinātnieki sākuši pētīt – ko cienījamie vēlētāji dara ar priekšvēlēšanu laikā piesūtītām avīzēm, bukletiem un kandidātu portretiem? Man, protams, nebija ne jausmas. Izrādās: manai draudzenei, kas dzīvo privātmājā blakus pasta ēkai, pastniece piegāzusi ar bukletiem un citiem smalkiem izdevumiem pilnu šķūnīti. Pastā vairs neesot bijis, kur likt. Šī vēl tagad ar tiem drukas darbiem kurinot plīti. Pievakarē lai atskrienot uz pankūkām, patērzēšot, pati redzēšot, cik labi ar šiem bukletiem cepoties plācenīši un vāroties trumulis.
       Līdz nākamajai atmiņu reizei – tante Amālija.

Laimonis Vīksna
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/26_novembris/lapa8.htm