Nauda Vējā.

[b]Mūsu ciematā dzīvoja kāds turīgs tirgotājs.Viņam piederēja lielas zemes un daudz, daudz zirgu, bija arī vairākas sievas, taču tikai viena dāvāja tirgotājam dēlu.Puisēnam deva vārdu Afu.
Jūs jau zināt, ka ikvienā turīgā ģimenē vienīgais dēls tiek lolots kā acuraugs.Zināt arī sakāmvārdu ''Kāds tēvs, tāds dēls''.Kad Afu izauga, viņš it visā atdarināja savu tēvu-dižojās, mielojās, dzīroja un spēlēja uz nebēdu.
Tirgotājam piederēja ap simts zirgu un viņa labā strādāja ap trīsdesmit vīru.Ikreiz, viņiem pārrodoties no kārtējā ceļojuma, lādes pildījās ar naudu un noliktavas-ar visādiem gardumiem, spēlītēm un ko tik vel ne.Dažreiz vīri arī stāstīja, ko jautru pieredzējuši kādā pilsētā, ko interesantuptajā vai citā ciemā, un no šiem krāšņajiem stāstiem, jo īpaši tiem-par gardajiem aizjūras augļiem-,Afu mēdza siekalas sakriet mutē.Protams, kravāna nereti pārnāca mājās ar lielu kravu svešzemju augļu, taču daudzi tālajā ceļā bija zaudējuši svaigumu.
Kādu dienu Afu, kārtējo reizi zaudējios spēlē, pārradās mājās un sacīja tēvam:
-Tēvs, es garlaikojos.Labāk došos pasaulē bagātību meklēt.
Tēvs nopriecājās par dēla vēlmi un teica:
-Ļoti labi!Tā kā pats visur būsi klāt, mani alkatīgie vīri vairs nevarēs mūs tik vienkārši apkrāpt.
Domājot par saviem kalpotājiem, tēvs allaž aizsvilās dusmās.
-Es uzturu visus šos vīrus, bet viņi saka, ka mana bagātība slacīta viņu sviedriem!Nekad šie nepateicīgie nesaņems no manis atzinību!
Brīdi atvilcis elpu, vecais vīrs turpināja:
-Afu, ģimenes goda vārdā tev ir jādara, cik vien tavos spēkos, un pēc manas nāves tu saņemsi visu manu mantu.
Kad nākamā kravāna bija gatava doties ceļā, saminieks sasauca savus vīrus.Novēlējis laimīgu ceļu, viņš pēkšņi paziņoja:
-No šīs dienas mans dēls pavadīs jūs un pats kārtos visas lietas,Jums atliks vien parūpēties par zirgiem, un protams klausīt Afu no pusvārda.
Vīri neko neatbildēja.Iejūguši vairākus desmitus zirgu, sakrāvuši audumus, rotas un citas preces, viņi lūdza imamu noskaitīt lūgšanas un uzaicināja draugus un radus uz atvadu svinībām.Trešās dienas rītā kravāna devās ceļā.
Tāli pārgājieni ir grūti trūcīgiem ļaudīm, toties bagātniekiem tie sola dažādas izpriecas.Vīri gādāja par saimnieka dēla ērtībām, un lai kur kravāna piestātu, it visur Afu tika laipni sagaidīts.Patiesi ceļojums rādījās būt labs!
Lai gan šis bija Afu pirmais brauciens, viņš nešaubījās par savām tirgotāja spējām, būdams pārliecināts, ka pietiks ar spēlēs izkopto viltību vien.Tas, kurš ir gana apķērīgs, lai atšķirtu labu preci no sliktas, ātri vien kļūst turīgs, domāja Afu.Un viņš noteikti kļūs, jo ir viltīgāks par citiem,-par to puika bija drošs.
Kravāna gāja, gāja, līdz kādā pēcpusdienā sasniedza nelielu, rosīgu pilsētiņu.Tikko iekārtojies iebraucamajā vietā, Afu pavēlēja diviem vīriem viņu pavadīt-jauneklis gribēja apskatīt apkārtni.Vispirms viņi labi ieturējās kādā musulmaņu ēstuvē, pēcāk klīda pa pilsētiņas ielām, līdz uzdūrās veikaliņam, pie kura drūzmējās liels pūlis.
Ziņkārības dzīts, Afu izspraucās cauri pūlim un ieraidzīja vīru, kurš rakstīja uz papīra.Iemērcis otu krāsā, viņš rūpīgi uzvilka uz papīra dažas zīmes.Kāds nometa uz galda naudas gabalus un paņēma zīmējumu.
-Ko viņš dara?-JautājaAfu savam pavadonim.
-Raksta.Prasmīga rīkošanās ar otu un krāsu ir padarījusi viņu svalenu!
-Un viņš labi pelna?
-O jā!Gadās nopelnīt spaini naudas vienā pašā dienā.Apbrīnojami!Lūk, veids kā labi nopelnīt!Būs janopērk kādas desmit otas, nolēma Afu.Visu rūpīgi apdomājis, puisis pasauca vienu no saviem vīriem un teica:
-Ej un pajautā, cik viņam vel otu.Es nopirkšu visas.
Pavadoņi neiedrošinājās nepaklausīt savam jaunajam saimniekam un devās pie kaligrāfa.Sākumā meistars nebija ar mieru, taču pēc nelielas kaulēšanās piekrita atdot divas otas apmaiņā pret divdesmit vezumiem.Tajā pašā vakarā Afu nogādāja kaligrafam divdesmit preču vezumus un saņēma pretī divas otas.
-Ha-Ha, -viņš smejoties teica-nauda pie manis nāks ripodama!Šīs divas burvju otas man izmaksāja vien divdesmit preču vezum.
Afu bija ārkārtīgi priecīgs.b]
Nākamajā rītā kravāna atkal devās ceļā.Ap pusdienslaiu piestājuši atvilkt elpu, ceļinieki ieraudzīja zemnieku, kurš par spīti karstumam un vējam, strādāja uz tuvējā lauka.
-Kas tas par darbarīku?-Vaicāja Afu.
-Tā ir maģiskā lāpsta.Ar to es izroku no zemes zeltu un sudrabu-tik daudz ka man nekad nav jācieš ne bads, ne slāpes,-Atbildēja zemnieks.
-Oho, tas tik ir kaut kas!Cik tādu lāpstu tev ir?
-Cik?Pilnai laimei pietiek ar vienu pašu.Kādēļ man vajadzētu vairākas?
-Šāda lāpsta mani noteikti padarīs bagātu,-nodomāja Afu.
-Pārdod to man,-jauneklis teica, norādot ar roku uz preču vezumiem ceļa malā.-Paskat cik man preču.Es tev došu visu, ko vien vēies.
Un zemnieks piekrita iemainīt lāpstu pret trīsdesmit preču vezumiem.
-Ha-ha, nu man vairs nekā netrūks, turklāt par nieka trīsdesmit vezumiem!-Nodomāja apmierinātais Afu.
Karavāna turpināja ceļu un drīzumā ieradās apriņķa galvaspilsētā.Dzīvības pilna, tā mudžēja un rosījās, un Afu nolēma piestāt.Paķēris sev līdzi divus vīrus, Afu, kā parasti devās aplūkot pilsētu.Kādā laukumā bija savācies pūlis.Afu izspraucās cauri ļaužu baram un ieraudzīja vīru, kurš ziņkārīgajiem garāmgājējiem rādija kādu kasti.
-Ko viņš tur dara?-Vaicāja Afu.
-Tas ir burvju mākslinieks.
Afu uzmanīgi vēroja kā veiklais vīrs, parādījis tukšu kasti skatītājiem, apsedz to ar lakatu un nomurmināja burvju vārdus:
-Topi,topi, topi!
Lēnām nocēlis lakatu,  viņš citu pēc cita ņēma ārā no kastes naudas gabalus, rīsus, cukuru, un vel dažādas ēdamlietas.
Šī, bez šaubām bija labākā lieta, ko viņš būtu varējis iegādāties, nosprieda Afu.
Pasaucis vīrus viņš teica:
-Atdodiet burvju māksliniekam visus vezumus, kas mums ir palikuši.Man vajag to kasti!
-Jaunais saimiek, vai jums nešķiet ka tas ir tikai acu apmāns?
-Apklustiet un dariet, kā saku!-Sadusmojās Afu.
-Ha-ha, ēdieni, vīns..par nieka četrdesmit vezumiem man būs viss, ko es iekāroju, un tādos daudzumos.Nākotnē es tos atpelnīšu ar uzviju.
Vezimi bija izpārdoti, un nu Afu piederēja vairs tikai deviņdesmit četri zirgi.Atgriezies iebraucamajā vietā, puisisi izdomāja atlaist visus savus vīrus un zirgus-to uzturēšana maksāja pārāk dārgi.Katram vīram piešķīris pa zirgam, Afu pavēlēja tiem doties mājup.
-Ir nu gan muļķi!-Smējās Afu.-Viņiem pašiem būs jāmaksā par naktsmītni un zirgu barošanu, taču visi kā viens devās prom apmierināti!Vis norit vienkārši lieliski, un ar saviem dārgumiem es drīz kļūšu bagāts!
Afu bija paturējis sev vienu zirgu.Divas dienas pabaudījis pilsētas dzīvi, viņš paņēma abas otas, lāpstu, kasti un grasījās doties mājup.
Uzkāpis uz zirga, puiss nesaprata kā ar to rīkoties.Afu sita ar pātagu, bez zirgs nokrita gar zemi.
-Ja necelsies es atstāšu tevi šeit guļam!-Iekliedzās Afu, taču bija spiests turpināt ceļu kājām.
Kājas sāpēja, un negribējās diezko iet tālāk.
Viņam iešāvās prātā doma, beidzot izmeiģināt savas iegūtās mantas.Vispirms Afu izvilka burvju kasti.Pagrozījis to uz vienu pusi, uz otru, viņš apsedza kasti ar lakatu un sāka dziedāt:Burvju kaste, burvju kaste, klausi mani,
Es vēlos zivis un gaļu,
Viens divi trīs!

Un Afu lēnām nocēla lakatu.Taču-ak!-Kaste bija tukša!Viņš to uzmanīgi nopētīja.Nekā.
Viņš paķēra lāpstu un trīs reizes piesita pie zemes sakot:
Burvju lāpsta, burvju lāpsta, klausi mani,
Man nevajag ne drānu, ne apmetņu
Es gribu gadru mielastu,
Viens divi trīs!

Viņš rūpīgi nopētīja zemi zem kājām, taču mielasta vietā tur bija vien smilts.
Meiģināja velreiz, taču nekā.Nekā, un nekā.

Taču Afu bija vel divas otas.Viņš cerēja ka paveiksies tagad.
Domādams par nākotni gaišās krāsās, Afu piecēlās, bet-ak!-Sāpošās kājas kā pielietas ar svinu!
Ko darīt?Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēsles.
Viņš turpināja ceļu.
Apstājies kādā ciematā, viņš izvilka savas otas un nopūties sāka zīmēt uz ceļa.
Pēc brīža ap Afu bija nostājies bariņš bērnu, un puisis bija pārliecināts ka viņam lieliski izdodas zīmēt.
Pūlis kļuva lielāks, taču naudu neviens viņam nedeva.

Burvju ota
Dod man vezumu naudas ik dienu
Bet tam kurš vēlas lai zīmēju tik viņam
Saki tūdaļ lai maksā uz priekšu!

Nekā!Afu atkārtoja to pašu taču nekas nenotika.Neviens vel joprojām nedeva puisim naudu.Viņš turpināja zīmēt līdz pat sales rietam.
Ļaudis izklīda, iestājās nakts.Ciematā nebija neviena paša kroga, nevienas braucamās vietas, un Afu, kurš bija pieradis pie greznas dzīves, klīda pa ielām, izjusdams arvien lielāku badu un sāpes un saukdams ''tētiņ'' un ''māmiņ''.Jēgas, protams, nekādas, bet tas bija vienīgais ko Afu prata darīt.

PS.-Apdomāšanai.