Kaut laukos vēl sniegi
un zeme auksta,
Man karsti pukst sirds
un silta vēl plauksta.
Sniegi jau kūst
un upēs tiek lauzta
Sniega un ledus
stindzošā kārta.

Vai esi tu tiešām,
jau aizmirsusi,
Ka solījos rakstīt
Tev vēstuli garu,
Un sūtīt to kopā
ar lazdas zaru
Zem kura ziedēs
vizbuļi zili –
Tie visas skumjas
sirdī Tev kliedēs...

Kad skanēt rītos sāks
cīruļi dziesmas,
Tad zini, ka ciemos
pie tevis nāks
Manas ilgas ar glāstu
un aizmirsto stāstu...

Kad atlidos mājās
strazdi baros
Unziedi balti,
plauks ābeļu zaros,
Tad celsies sirds ceļam
lai vēlreiz ietu
Pie tevis, draugs,
uztikšanās vietu...

Es zinu, Tu gaidi
un klusi smaidi,
Jo tici, ka vēlreiz
es tomēr nākšu,
Un ievziedus baltus
pie kājām tev klāšu...

Gaidi, drīzi nākšu,
kad nokusīs sniegi
Un apkampšu Tevi
tik maigi un liegi...

(Edvīns  Jansons)