Vai kaut kas mainīsies?
Vai tomēr paliksim turpat, kur citi jau komatu liek?
Vai arī viens otram varam ko vairāk sniegt?
Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts?
Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts?
Varbūt viss jau ir pazaudēts?
Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts.
Jautājumu ir pārāk daudz,
Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc,
Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens
Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens.
Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu
Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu
Man pietrūkst tavu skatu un to laiku,
Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām,
Un kur daļu no sevis atstājām,
Smaidot skaistām atmiņām.
Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt
Un sajust vairāk nekā var vēlēties
Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots
Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs
Vai par daudz no mums tiek prasīts?
Vai par daudz no mums tiek gaidīts?
Vai par daudz mums tiek smaidīts?
Vai par daudz mums tiek aizrādīts?
Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam
Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena
Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā
Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.

/dzejoļa autors Laila Meinarda/