Dažreiz domājot par vēsturiskajiem notikumiem un procesiem, jāsecina, ka tie bieži vien bijuši iespējami tikai tāpēc, ka savu „nekļūdīgo” „svētību” bija devusi kāda persōnība. Šādu persōnību bezmaz pielīdzināja Dievam, citi pasludināja to par elku un uzspieda savu ticību pārējiem. Persōnības kults. Atcerēsimies mums labāk zināmo un izteiktāko – Staļina personības kultu. Minēt varam arī V.V. Freibergas kultu, kaut arī tā nozīmība nebūt nebija tik liela.
Cilvēces vēsturē bijuši neskaitāmi gadījumi, kad tauta akli tic šādai persōnībai un dara gan labus darbus, gan vislielākās muļķības, gan arī apzināti pārkāpj ētikas normas. Līdz pēdējam brīdim uzticēdamies šādai persōnībai, cilvēki pārstāj domāt paši un attīstīt sevi, viņi lēnām kļūst par ganāmu lopu bariņu. Brīvdomātājus šāda sabiedrība vai nu represē, vai labākajā gadījumā uzskata par dīvainīšiem. Sak, šis jau nu nebūs gudrāks par pašu …
Tagad atskatoties vēsturē, nevaram vien nobrīnīties – kāpēc cilvēki toreiz nesaprata tik vienkāršas lietas, kāpēc ticēja acīmredzamām aplamībām, kāpēc tik akli sekoja…  Patiesībā šodienas sabiedrība nav ne par santīmu gudrāka. Vai tiešām tā atkal ir nonākusi kulta varā? Mums šodien nav tādas persōnības, kas spētu iekustināt lielu daļu sabiedrības un liktu tai sekot. Mūziķi, sportisti, sabiedriskie darboņi un vēl daži spēj sapulcēt ap sevi tikai nelielus spiedzošu un sajūsminātu fanu bariņus. Tas neskaitās.
Sabiedrība ir valsts pārvaldes iekārtas kulta varā. Vai ik dienu gan TV, gan laikraksti atgādina mums, ka liberāli demokrātiskā valsts iekārta esot pati labākā un demokrātiskās vērtības esot augstākas par visu. Tas nekas, ka liela daļa šo „vērtību” būtībā jāliek pēdiņās. Tas nekas, ka šī iekārta būtībā ir destruktīva. Tas nekas, ka tā ir pretrunu pilna un melīga (vara taču nepieder tautai u.c.). To sabiedrība neredz. Tie, kas redz – klusē. Neklusējošos pasludina par dīvaiņiem. Tos, kas ne tikai neklusē, bet arī cenšas kaut ko mainīt, apsūdz radikālismā un pat pakļauj dažādām represijām. Nē, mūsdienās nevienu bez tiesas sprieduma nemetīs cietumā un nešaus nost. Mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī. Dīvainim vienkārši var neveikties karjerā vai uzņēmējdarbībā, un ar to bieži vien pietiek, lai nepaklausīgo ātri vien „vestu pie prāta”. Atcerēsimies par to, kad nākamreiz dzirdēsim radikāļu pieminēšanu. Varbūt būtu lietderīgāk ieklausīties viņu teiktajā? Varbūt par labu nāktu atbrīvot savus uzskatus no uzspiestajiem stereotipiem?