Vēl viena vienīga elpa, kā migla,
kā nopūta pāri strautam
atnāk rīts
pie vectēva mājām,
kur lakstīgalas iepinušas
savas ligzdas
jaunajās krūmu audzēs.
Vēl viena vienīga gaismiņa,
kā saules zaķēns,
tā pazib mans sapnis uz palodzes
un klusi klusiņām
steidzas uz mežu
pāri sen pamestiem laukiem,
kas it kā nevienam nepieder.
Vēl vienu vienīgo rītu
satikt uz čīkstošā lieveņa
kur durvis vairs neveras ciet,
un istabā ielaist dienu
kur krāsns mute vairs nespēj
tik jautri sprakšķēt,
un murdēt.
Tā pagājība.
Tā varenība uznesta debesīs,
atstājot vienīgi rītu,
kas nāk, nāk atkal un atkal,
bet tā arī neatnāk.