Noliedzot savu valodu, mēs noliegtu savu tautu, aizmirsdami savu vēsturi, mēs kļūtu nabagi, bet, atsacīdamies no dainām, mēs zaudētu savu dvēseli.

Tautasdziesmas jeb dainas patiesi ir viena no mūsu tautas bagātībām, un lepoties ar tām mums ir pamats.
Neba katrai tautai ir tik daudz dziesmu kā mums.Bet daudz to, jādomā, bijis arī citām tautām.Mums tikai vairāk palaimējies tai ziņā, ka tieši mums bija savs Krišijānis Barons-vīrs kas šīm dziesmām spēja atdot savu dzīvi.Palaimējies arī tāpēc, ka Barons nodzīvoja garu mūžu-paguva lielo tautasdziesmu vākšanas un kārtošanas darbu.Pabeigt un pēc tam vēl dažus gadus pasildīties tautas saulītē, tā kļūstot par Dainu tēvu.

Mums nav ne savu Vēdu kā indiešiem, ne savas Avestas kā persiešiem, ne arī savas Iliādas un Odisejas kā grieķiem.Mums ir tikai šie biezie dainu sjējumi, un tajos ierakstīta mūsu valoda, mūsu vēsture, mūsu tautas gadsimtu pieredze un sapņi.Tāpēc arī tautasdziesmas bijušas un vēl joprojām ir viens no pašiem svarīgākajiem tautas kultūras un gara dzīve stūrakmeņiem.

Latviešu mūzika, glezniecība, grafika un visas pārējās mākslas lielā mērā balstās uz tautasdziesmu pamatiem, bet jo īpaši tas sakāms par latviešu literatūru.No Ausekļa līdz Rainim un no Annas Brigaderes līdz mūsdienu autoriem tieši vai netieši visa mūsu dzeja, visi poēzijas veidi aug, zaro un kuplo no dainu saknēm.
Un tas ir viens no iesmesliem, kādēļ mums arī šodien jālasa un jādzied tautasdziesmas, jāpazīst mūžsirmā dainu pasaule.

Otrs iemesls ir tautasdziesmu lielā nozīme zinātnē.Akadēmiķis Jānis Endzelīns dainas uzskatīja par latviešu filoloģijas galveno avotu, pašu būtiskāko pētīšanas objektu.Un tā arī ir.

Jo neba folkloristi vien smeļ no dainu akas.Valodnieks, literatūrvēsturnieks, mitologs, etnogrāfs, kultūrvēsturnieks, arheologs, vēsturnieks, pedagogs, sociologs, visi viņi, kā arī vēl citu zinātņu darbinieki jau atraduši, un vēl atradīs tautasdziesmās jo bagāto vielu un pamatojumu saviem pētījumiem.