Kur nebruģētās ielās
skrien smilšu straujais gars,
kur ceriņziedos lielās
tik tikko plaucis zars,
kā seni draugi staigā
ar rokām sadotām
kāds zēns, kas dzimis taigā
un viņa mīļotā.

Ar senu dienu dziesmām
vairs neskan naktīs balss,
un mežrozīšu liesmās
sen balti lauzies sals,
bet pāri mūžu laikiem
celts laimē rastais tilts
ar pieskārieniem maigiem
no saules prieka cilts.

Tā bezbēdīgi staigā
caur ceriņziediem zēns
un meitene tik skaista
kā rasā dzimis vējš,
un tas nekas, ka sirmums
jau zēnam matos snauž,
un meitenei kluss gurdums
jau mazliet plecus lauž.