Ik sieviete ir maza raganiņa.
Tā buras katlos, sēžot virtuvē,
Ar burvju vārdiem bērnu aizmidzina
Un naktī savu mīļo samīlē.

Kad murrā labsajūtā mīļā rokās viņa,
Mēdz trijus buramvārdus atkārtot,
Un arī viņš šos vārdus labi zina,
Pat tu tiem vari kādu apvārdot.

No pelnrušķes spēj vērsties princesītē,
Lai tikai viņā princis lūkotos,
Tā visiem liekas sena pasaciņa,
Bet pelnrušķītes dzīvo mūslaikos.

Mums jābūt raganām un pelnrušķītēm,
Kas buroties ar visu galā tiek,
Būt reizē-gudrai, valdzinošai, glītai,
Un paveikt visu, kā to dzīve liek