Tā vienmēr būs - kāds nepagūs, kāds garām aizies,
Un debess līs un nenorims, tad sniegu kaisīs,
Nakts tumsu sies un neaizies, pirms jauna diena
Lūgs saulei dot to siltumu, kas pretī tiecas.

Un tomēr būs un nesagrūs tie mirkļi rastie,
Kas vējā plīv, bet izdzīvo kā buras mastos,
Kas ceļu šķir, ja aizmidzis šķiet stundu gājums,
Un augšup ceļ, ja sāpes dzeļ un neapstājas.

Vēl sevī augt kā koki aug, un augšup tiekties,
Vēl mīlēt prast un sirdi rast pirms dzīve nodziest,
Un mirkļus dzēst, kas krūtis plēš, un jaunus radīt,
Lai rūgtums kūstot projām plūst aiz silta smaida.

(c) Agnese Līcīte, 2010