Piedod man, ka liku noplūkt puķi.
Piedod, jo tā starp nātrēm zied.
Bet, ko tu klausi muļķa skuķi?
Nevajadzēja pēc tās rozes iet!

Asarainiem smiekliem apkārt skatos,
Roze tavās rokās sākusi jau vīt.
Nātres saķērušās tavos matos,
Ērkšķi aizvien dziļāk miesā slīd.

Asins straume plūst pār taviem vaigiem,
Acīs asaras, ko nedrīkst izrādīt.
Lūpas alkst pēc pieskārieniem maigiem,
Alkst, jo vēlas mani noskūpstīt...

Man smiekli nāk par tavu uzticību.
Kaut aizmirstībā nonāktu šī nakts.
Es atmaksāšu tev ar atklātību,
Jo melot nemāku, un tas ir fakts.