(Gandrīz feļetons)

       «Netaisnība pati sev rīkstes griež.»
       (Latviešu sakāmvārds)
       Braucu tramvajā uz Pārdaugavu un pie Uzvaras laukuma sadzirdēju lielu troksni: kliegšana, spiegšana, svilpošana. Kopā ar citiem ziņkārīgajiem izkāpu un gāju tuvāk ļembasta vietai pie tā paša kroplīgā «atbrīvotāju» monumenta. Tur bija sanākuši jau agrāk redzētie un dzirdētie ļembastu rīkotāji, tie paši mūžīgi neapmierinātie, mūžīgi izsalkušie (tukšo katlu rībinātāji) un sarkansirpjoto karogu plivinātāji, rubikieši, lopatinieši, bukaškinieši un tamlīdzīgi nelieši. Naidā izķēmotiem ģīmjiem tie izkliedza lamas un lāstus latviešiem, Latvijas brīvvalstij: «Gospoda, ņezabivaiķe uroki istoriji!», «Abrene–Pitalova, Rīga būs – Rigalova!»... Jā, šaubu nav, ja vien ļautu vaļu, viņi pārvērstu visu Latviju par Pitalovu–Rigalovu... Bet tam nebūs notikt.
       Un, lūk, arī tagad šie interbļauŗi sarīkojuši provokāciju (pārprastās demokrātijas ietvaros), lai kurinātu naidu, ar meliem un demagoģiju pievērstu uzmanību sev. Uz apgāztās tukšās alus kastes bija uzkāpusi «dāma» ar spico degunu (pazīstama interfrontiste), megafonu rokās satvērusi, sāka uzrunu savai «auditorijai»:
       – Tovarišķi! Ļedijas un dženteļmeni, kungi un dāmas! Mēs esam sanākuši uz šo mitingu, lai izkliegtu visai pasaulei, cik grūti mums dzīvot Latvijā, kur mūsu, ruskojazičniju, tiesības tiek pārkāptas uz katra soļa. Latviešu nacionaļisti mūs apvaino par kolōnizatoriem, kam ir tikai vienas tiesības: bez ierunām atstāt kolonizēto teritoriju – Latviju. Tā ir kliedzoša netaisnība, jo mēs esam atbrīvotāji un šis ir mūsu, atbrīvotāju, piemineklis. Arī uz barikādēm mēs esam stāvējuši un izcīnījuši nepateicīgiem latviešiem brīvību un neatkarību, lai viņiem būtu labāka dzīve. Tagad mums pārmet, ka mēs neesam stāvējuši pareizā barikāžu pusē. Bet, vai viņi paši ir stāvējuši pareizā pusē? Paraugieties, kas notiek uz mūsu Rīgas ielām, pa kurām sāk soļot latviešu nacionālisti ar saviem karogiem, dziedot pret mums vērsto fašistisko dziesmu «Dievs, svētī Latviju!»
       – Bezabrazija! – bļāva interbļauŗu pūlis. Tālāk oratore jau falsetā iespiedzās: – Mēs kategoriski protestējam pret tā saucamo valodas likumu, ko pieņēmuši latviešu nacionaļisti. Viņi grib, lai mēs nerunātu savā kulturālā valodā, ka viņu māti, bet runātu mums nesaprotamā suņu valodā...
       – Bezabrazija! – auroja satracinātais pūlis.
       – Kas dzīvo tajās labiekārtotajās mājās, ko mēs esam cēluši visā Latvijā, kur esam ierīkojuši tādas labierīcības, kādas agrāk latviešiem pat sapņos nav rādījušās: aukstā un karstā ūdens krānus, gāzes cepeškrāsnis, tualetes ar baltām paraškām, ko naivie latvieši sauc par klozetpodiem, tur visur ir salīduši latviešu nacionaļisti, bet mums, nabaga ruskojazičnijiem, jādzīvo pagrabos, puspagrabos un čerdakos.
       – Bezabrazija! – kliedza pūlis. Vēl «oratore» falsetā spiedza:
       – Mēs kategoriski pieprasām izveidot starptautisku komisiju ar komisāru van der Burunduku priekšgalā, lai tā pamatīgi apseko visus labiekārtotos dzīvokļus un konstatētu, cik rupji tiek pārkāptas ruskojazičniju cilvēktiesības Latvijā...–
       Jau manāmi nogurušo «oratori» nomainīja viens dūšīgs interbļauris ar bļendukiem uz vēdera:
       – Tovārišķi! Mūsu labais draugs un nastavņiks tovariščs Rubikovs sūta kvēlu sveicienu un novēl lielus panākumus mūsu taisnīgās prasībās.
       – Urrā! – iebaurojās pūlis.
       – Mēs prasām, lai latviešu nacionaļisti izbeidz mūsu diskrimināciju sabiedriskajos transporta līdzekļos, jo, paraugieties, kas tajos notiek: vienmēr visas sēdvietas aizņem latviešu nacionaļisti, bet mums, ruskojazičnijiem, ir jāstāv kājās...
       – Bezabrazija! – atkal auroja pūlis.
       – Latviešu nacionaļisti ir pieņēmuši tā saucamo zemes likumu, ar kuru rupji pārkāpj mūsu tiesības. Mums, ruskojazičnijiem, latviešu nacionaļisti zemi iedala maziem gabaliem, un tuvāk dzelzceļa sliedēm, Zilupes virzienā, kā, piemēram, pie Rumbulas... Tur zeme ir izcūkota, ka riebjas skatīties. Bet paši sev latviešu nacionaļisti zemi iedala lielākiem gabaliem, un tālāk no dzelzceļa sliedēm, gudrinieki tādi, viņi domā, ka mūsu slavenie orgāni NKVD jeb, kā latviešu nacionaļisti tos sauc, MZGD, ir tā sacīt, zirgam zem astes, naivuļi tādi...
       – Lai dzīvo mūsu orgāni un mūsu taisnība!
       – Urrā, urrā, urrā! – trīs reizes nokliedza interbļauŗu pūlis.

       Interbļauŗu izdarībās ieskatījās un ieklausījās

Fēlikss Čeksters
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/24_oktobris/lapa8.htm