Sociālās Kredīts ir ekonomiskā filozofija, ko izstrādājusi C. H. Douglas (1879-1952), britu inženieris, kurš uzrakstīja grāmatu 1924. gadā. Sociālais Kredits ir aprakstīts kā “politikas filozofija”. Šī filozofija ir starpdisciplinārs raksturs, kas ietver tādas jomas kā ekonomika, politikas zinātne, vēsture, grāmatvedība un fizika. Pieņemot, ka tikai drošā vietā varai ir liels spēks, sociālais kredits ir sadales filozofija, un tās politika ir disperģēt tiesības privātpersonām. Saskaņā ar Douglas, patiesais mērķis ražošanā ir kalpot patiesi, patērētāju interesēs. Katram pilsonim ir jābūt labvēlīgam, netiešam mantojumam komunālājā kapitālā, kurš piešķirtu pilnīgu un dinamisku pieeju rūpniecības rezultātiem. Patērētāji, pilnībā nodrošināti ar atbilstošu pirktspēju, izveidos ražošanas politiku, izmantojot savas monetārās balsošanas. Šajā skatā termiņš ‘ekonomikas demokrātija’ nenozīmē darba ņēmēju kontroli nozarē.
Politikas priekšlikums ‘Sociālais Kredits’ piesaistījis plašu interesi starp pasaules kariem divdesmitā gadsimta, jo tās attiecas uz ekonomiskajiem apstākļiem laika desmitgadēs. Douglas pievērsa uzmanību tam ražošanas jaudu pārpalikumam pār patērētāju pirktspēju. Dažus Keinsa kritika par klasisko ekonomiku, viņa unikālā aizsardzības līdzekļi tika apstrīdēti un pat noraidīja vairums ekonomistu un baņķieru laiku. Sociālais Kredits vēl pastāv visā pasaulē, bet ne taja verisijā, kuru sākotnēji izvirzīja Major C.H. Douglas.