Piedzimi Tu. Tu biji vienkarši Tu, līdz piedzimu Es. Ne Tu, nē-Es!
Mēs nezinajām, ka reiz Mūsu ceļi krustosies. Mēs vienkārši dzīvojām.
Bet, tad liktenis izlema parotaļāties ar Tevi un Mani.Viņs sakrustoja
Mūsu ceļus un Mēs satikāmies! Mums kopā bija labi. Mums abiem bija sparni,
Mēs varējām aizsniekt zvaigznes un sarunaties ar mēnesi. Uz spārniem atnesām
laimi, lai arī šeit uz zemes mēs esam laimīgi. Un tad notikai kautkas šausmīgs, liktenim
sī spele apnika. Viņs ka mazs bērns nolauza Mums spārnus. Mums zuda spēki pacelties.
Uz zemes izsīka arī laime, ko bijam sanesuši no debesīm uz zemes. Zuda viss, kas mūs saistīja.
Tu aizgaji. Šķiet Tev tas sapes nesagādāja. Cietu tikai Es  Salauztā sirds asiņijo un sapēja, līdz liktenis
apžēlojās un ļāva man Tevi aizmirst!