Es viņu mīlēju par to, ka tā nespiedās pie manis un nemeklēja manu roku, jā, pat nepaskatījās manī, bet šķita mani pavisam aizmirsusi. Es necietu, ka sajauca lietas, es ienīdu šo teļīgo spiešanos vienam pie otra, kad atklājās kāda liela darba daiļums un vara, es ienīdu mīlas pāru izplūdušos skatienus, šo svētlaimīgo piekļaušanos, šo nepieklājīgo aitu laimi, kas nekad neļāva pacelties tai pāri, es ienīdu visu šo pļāpāšanu par divu būtņu saplūšanu mīlestībā, jo man likās, ka nekad nevarēja pietiekami bieži attālināties viens no otra, lai pēc tam atkal satiktos. Tikai tas, kas arvien no jauna palika viens, pazina kopbūtnes laimi. Viss cits izpostīja sasprindzinājuma un gaidu noslēpumu. Un kas gan vairāk rāva maģiskos vientulības novados nekā jūtu satraukums, atdošanās kādam saviļņojumam, elementu vara, vētra, nakts, mūzika! Un mīlestība…