Saņēma vēju aiz spārniem draiskulis rīts,
Iesvieda eglē, kam acis vēl pilnas ar miegu.
Vējš, sasitis spārnus, sauca: lai galotnes trīc!
Notrauca eglei no zariem kūstošo sniegu.

Sagrāba sauli aiz stariem trakulis rīts,
Iesvieda kupenā – pašķīda ūdeņu šaltis.
Vējš uzpūta asniņam sīkam, ziemas čaulā kas tīts –
Apkārt man izbira vizbuļi zili un balti.

Rīts paņēma staru no saules, iedūra acīs man arī,
Vējš man iebēra sirdī veselu riekšavu ziedu.
Nu es vairs nesaku rītam: kā tu tā vari!
Tagad līdzi ar vēju es smejos un dziedu.