Tu ļoti labi uztver un formulē mūsu stāvokli, man gribētos pasvītrot – mūsu traģisko stāvokli. Tu raksti: «... sirdi nevar uz pusēm pārdalīt. Te ir mani bērni, mazbērni un mani mazmazbērni...» Un tas ir ar mums visiem, jo īpaši ar mūsu audzes cilvēkiem. Visu mūžu mēs esam cīnījušies, strādājuši par Latvijas un latviešu tautas būt vai nebūt. Mēs centāmies būt tautas balss svešumā, jo mūsu tautai mājās pacelt balsi nebija iespējams. Vismaz mēs visi bijām apgaroti no domas, ka, darām pareizi, ka mūsu likteņa uzdevums ir plašajai pasaulei paust un sūdzēt to, ko mazajai latviešu tautai nodara mūžīgi izsalkušais kaimiņš austrumos. Ka mūsu uzdevums ir, kaut arī esam tālu prom no dzimtās puses, tomēr saglabāt un uzturēt latvisko garu, valodu un ticību brīvai Latvijai.
       Un tagad? Tagad, kad nu mums vajadzētu ar gavilēm un plīvojošiem karogiem atgriezties dzimtajā pusē..., mēs paliekam svešajā krastā, jo mums tur vairs nav nekā, ko meklēt.
       Tā ir milzu traģēdija. Un, ja arī mēs aizbrauktu – kur lai mēs tur paliekam? Kas mēs tad būtu? Mēs būtu svešinieki paši savās mājās.
       Tu zini arī to, ka es neesmu dzimis dziesmotā Latvijā, arī es esmu dzimis kādā aizgājušo laiku trimdā. Tādēļ man gribētos vilkt salīdzinājumam dažas paralēles starp tiem laikiem un mūsu šodienu. Man nāk atmiņā laiks ap 1921.gadu. Es biju mazs puisēns. No vecāku nostāstiem un saklausītu no citiem mūsu cilvēkiem, es iedomāju Baltiju .(toreiz, cik atceros, par Latviju runāja samērā maz) kā kādu lielu skaistu, baltu, saules apspīdētu pili. Tā, gaisīgu mākoņu ietverta, mirdzēja tālu pāri kalniem un lejām. Un. kad 1921.gada 11. augustā, no Sibirījas nākdami, pie Rītupes mēs iebraucām Latvijā, tad redzēju gan, ka cilvēki raudāja, krita ceļos un skūpstīja zemi. Asarām acīs visi pacilāti dziedāja «Dievs, svētī Latviju»... Bet...neko baltu es neredzēju. Pat stacijas ēka bija pelēkzaļa un nobružāta, kā visas tās daudzās simtu staciju ēkas, kādas biju skatījis gaŗajā ceļā, braucot no Petropavlovskas. Tanī dienā, cik atceros, gan mirdzināja saule, bet tālākā ceļā, dienas bija nomākušās un lija lietus.
       Tad vēlāk, kad visi atbraucēji bija cik necik iekārtojušies, es dzirdēju večus runājam, ka «te ir ļoti knapa dzīvīte. Par daudz robežu un sētu. Te jau var katrs katram ieskatīties putras bļodā, nepieceļoties no sava krēsla....Sibīrijas stepēs iekārtotiem laukiem mums nevajadzēja ne sētu, ne arī robežu...»
       Tie runātāji bija kaŗa bēgļi, kuŗi 1915.gada evakuācijā atstāja savu zemi un projām bijuši tikai 6 gadus. Un cik ilgus gadus mēs tagad esam prom no mūsu Latvijas?
       Man, kad es skatos un sekoju dzīvei, kas tagad ir un kā veidojas Latvijā, tad man liekas viņi ne tālu vēl nav atbrīvojušies no nabas saites ar lielo matušku. Tur vēl ir palicis ne tikai valodā, bet arī citur daudz krieviskuma, un tas ēd un grauž latviešu tautas miesu. Lāčplēsis un Laimdota ir dziļi nogremdēti kaut kur tanī sajukumā, kāds valda visās tajās zemēs, kas tik ilgu laiku bija zem krievu liepu lūku vīzes.
       Mēs, mūsu tauta, vienmēr esam brēkuši par to, ka vācu kungi latviešus nospieduši tumšā verdzībā. Pareizi tas ir, dzimtskungi latviešus neuzskatīja par cilvēkiem, bet gan par bauriem, par kalpotāju masu. Latvijā vēl ilgi 19. gadusimtenī pastāvēja dzimtsbuve. Bet ar visu ļaunumu, ko muižniecība latviešu tautai nodarīja, bija tas labums, ka vācu muižnieku iedomība nepielaida pārtautošanu. Viņi necentās latviešus iznīcināt kā tautu. Ja viņi būtu ar latviešiem tāpat izrīkojušies kā ar senprūšiem, tad mums šodien vairs nebūtu nekādu problēmu – latviešu vairs nebūtu.
       Pie tam mums savā laikā vēstures mācība un tulkošana bija, kā jau visas vēstures, krietni vienpusīgas. Jo, kad es paskatos, kā tanī laikā bija gājis te, Vācijā, tad te muižnieki (junkuri) nemaz nebija pret zemniekiem izturējušies godīgāk, kā tas bija mūsu zemē. Pat vēl 20. gadsimta divdesmitajos gados Austrumprūsijas un Pomerānijas domīnijās muižnieki pret savu «Gesinde» izturējās gandrīz kā pret dzimtscilvēkiem.
       Tikai mēs to mūsu jaunās dienās nezinājām un mums to nevienā skolā nemācīja.
       Kā humoru stāsta tagad, kaut gan tas tā daudzās vietās Austrumprūsijā esot noticis, kad muižkungs vedis savus ļaudis uz kādām vēlēšanām, vispirms no visiem savācis balsošanas listes. Un, ja nu kāds tad iedomājies vaicāt, kuŗā vietā uz viņa listes muižkungs ievelk krustiņu, tas viņam atbildējis: «Tas neiet. Nevaru rādīt, jo balsošana ir aizklāta.»
       Pie tam mēs nekādi nedrīkstam to nepamanīt, ka sakarā ar vācu muižnieku ienākšanu Latvijā, latviešu tauta atradās tiešā saskarē ar rietumu pasaules kultūru un zinātni. Ja latviešu tauta nebūtu ieaugusi rietumu kultūrā, tad tā jau sen būtu pazudusi slāvu tautu jūŗā, kuŗa ir sevī uzsūkusi daudzas latviešu ciltis. Atrodoties uz šķirtnes starp rietumiem un austrumiem, mūsu kulturālā dzīve barojās no abu virzienu ietekmēm. Kā to mēs piedzīvojām latviešu tautas atmodas laikos darbojās divi virzieni: Tērbatā studējošie latvieši ar nepārprotamu rietumu kultūras noslieci un Maskavā studējošie ar zināmu tendenci piemēroties krievu kultūrai.
       Krievs izrīkojās citādāk. Krievs nāca ar savu «pareizticību», savas idejas par trešo Romu sūtības apgarots. Viņam bija iespējas viegli iespiesties visās dzīves jomās. 1524.gadā mūks Philotheos no Pleskavas klostera rakstīja vēstījumu maskaviešu lielkņazam un tanī nosauca Maskavu par trešo Romu, jo, osmaņiem 1453. gadā iekaŗojot Konstatinopoli, Maskavai piekrita īstās ticības sludināšana un cilvēces atpestīšanas tiesības un pienākums. Pēc šī mūka uzskatiem bija trīs Romas. Pirmo, Apustuļu Pēteŗa un Paula Romu, kuŗas mācības 9. gadsimtā svētie Cirils un Methodius pasludināja krieviem, iznīcināja neticīgie, nākot no ziemeļiem Īstā pestīšanas mācība paglābās Bizantijā. Tomēr līdz ar austrumromiešu valsts bojā eju, kad 1453. gadā turki iekaroja Konstantinopoli par vienīgo patieso ticības sargātāju kļuva cara valsts ar Maskavu kā īstās ticības sargātāju un glābēju.
       Tā ar mūka Philatheos mācību Maskava kļuva par trešo un pēdējo Romu, kuŗas uzdevums bija sargāt un izplatīt pareizo kristīgo ticību un līdz ar to pakļaut sev visas zemes un pārvaldīt pasauli.
       17. gadsimta beigās Vakareiropā izplatītais absolūtisms sasniedza Krieviju un cara Pēteŗa Pirmā laikā nostiprinājās. Viņš, pieņemot imperatora titulu, pasludināja Maskaviju par Krievijas ķeizarvalsti.
       Viņi nenospieda tautas, bet uzsūca sevī, viņu varas laikā bojā gāja tikai dažas cilvēku grupas pašā sākumā, pārējie vēlākos laikos pārkrievojās.
       Ja skatāmies vēsturiskās kartēs, cik daudz un cik tālu slāvu tautas ir spiedušās uz rietumiem un atspieduši baltu tautas, tad redzam, ka tagad nav nemaz vairs tas tik tālu no baltu tautu bojā ejas. Baltu pēdējās tautas – latviešus un lietuviešus – drīz iedzīs Baltijas jūŗā. Abrenes apgabals ir jau pievienots mūžīgi nepiebarojamai Krievijai, Lietuvai aizmugurē nostiprinājušās Krievijas bruņotas vienības. Lai nu gan tagad runā un raksta, ka Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) apgabalā esošās kaŗaspēka vienības esot sairuma stāvoklī. Bet tomēr tas vēl arvienu ir spēcīgākais ieroču koncentrējums Austrumeiropā.
       Komūnisti, balstoties uz Trešās Romas tēzi, sludināja: nacionāls pēc formas un internacionāls pēc satura. Viņu uztverē internacionāls bija krieviskais un ar to viņi sajauca un visur iespiedās ar savām idejām un ideoloģiju. Marksisma ļeņinisma mācība teic, ka verdzības laikos latīņu valoda bija valdošā. Feodālajā laikmetā valdīja franču valoda. Tagad, internacionālā komūnisma laikā, valdīs krievu valoda. Padomju vara uzskatīja krievu valodu par dzīvo, visu pasauli aptverošu, bet līdz ar to viņi pamazām iznīcināja visas citas valodas. Vai būtībā tas nav viens un tas pats, ka krievu valodu kādreiz uzspieda zem ērgļa zīmes, vai vēlāk to ieviesa ar sarkano zvaigzni? Kā vienā, tā otrā gadījumā latviešu valoda nonāca suņu valodas stāvoklī.
       Un tā ir aksioma, ka valoda ir pēdējā barjera kādai tautai ceļā uz nekurieni.
       Un kā mēs šodien apejamies ar mūsu latviešu valodu? Pie tam ne jau tikai Latvijā vien, bet arī šeit, tā sauktajos brīvajos rietumos. Man, kaut arī neesmu valodnieks, ausis sāp, kad dzirdu un klausos, kā runā daudzi, pat ļoti gudri un zinīgi latviešu cilvēki.
       Poļi 1939. gadā, kaŗam iesākoties, teica: «Vācietis mums atņems brīvību, bet krievs iznīcinās mūsu dvēseli.» Un tas jau pa daļai ir noticis visās tajās zemēs, kur pus gadsimtu valdīja krievu komūnistiskā vara. Vajadzēs paiet ilgam, gaŗam laikam, līdz latviešu tauta atbrīvosies no krievu piedraņķējuma latviešu valodā.
       Diemžēl vēl daudz ilgāku laiku vajadzēs, lai no dvēseles, no zemapziņas izdzēstu zemisko krieviski komūnistisko pasaules uzskatu.
       Kārlis Markss 1857.gadā New York Tribune, rakstīja: «Nevis vētru ārdītā normandiešu slavā, bet gan mongoliskās verdzības asiņainā dūksnājā atradās Maskavas šūpulis un modernā Krievija ir tikai Maskavas metamorfaza.» Un man liekas, šodienas Maskava savās politiskās ambīcijās nav nemaz citādāka, kā tā bija 19. un agrākos gadusimtos.
       Es pa laikam sarakstījos ar nelaiķi profesoru Biezo Zviedrijā. Viņš, lai gan dziļi naidīgs Leģionam un leģionāriem, tomēr sacīja, ka labprāt sarakstoties ar mani. Arī viņš redzēja un juta, cik stipri un dziļi latviešu tauta dvēseliski ir samaitāta. Reiz kādā rakstā viņam es biju citējis vācu profesoru A. Beringu, kuŗš teic, ka vajadzēs apmēram 40 gadu, tas ir, vismaz 2 paaudzes, lai bijušās padomju okupētās zemēs izveidotos normāla dzīve.
       Profesors Berings saka: «..tas nav tikai par milzīgām, tīri materiālām problēmām, bet galvenām kārtām par bezgala lieliem garīgiem postījumiem, ko reālais sociālisms visā plašumā un dziļumā tautās ir radījis. Šī sistēma tādēļ bija tik briesmīga, ka tā cilvēku dvēseliski tik ļoti ievainoja un tam atņēma pēdējo pašpārliecības drumstalu, un ticību sev, viņu iespiežot kolektīvismā.... »
       Profesors Berings savu domu risina, pamatojoties uz novērojumiem par zemēm un valstīm, kas bija pseudopatstāvīgas, tomēr krieviskā komūnisma ietekmē. Bet Latvija, Baltijas valstis, bija pilnīgi iekļautas kā neatdalāmas Posta Impērijas sastāvdaļas. Tā tad tajās stāvoklis bija daudz sliktāks par to, kāds tas bija Polijā, Ungarijā, arī Austrumvācijā u.c.
       Profesors Biezais man rakstīja, lai es atceroties no Bībeles stāstiem to, ka tad, kad Mozus vedis izraeļa bērnus uz Kanaana zemi, arī tad viņš esot tos bez kādas vajadzības vadājis pa tuksnesi, pie kam veselus 40 gadus. Un tas esot bijis tādēļ, lai izraēļa bērni aizmirstu Ēģiptes gaļas podus, jo, kaut arī verdzībā būdami, viņi tos tur esot dabūjuši. Lai tas neesot bijis daudz, bet savu devu viņi saņēmuši regulāri un ikdienas...
       Tas pats esot tagad ar tautu Latvijā un ne tikai tur, bet visās zemēs, kur Padomija valdījusi. Toreiz, zem komūnistu varas, maize esot bijusi par pusvelti, dzīvokļi lēti u.t.t. Kas ir brīvība, tas daudziem nemaz nebūšot vēl ilgi skaidrs, jo šajā pus gadsimtu gaŗajā laikā nav brīnums, ka cilvēki pieņem tos uzskatus no «valdošās kārtas», kā to krievu tautības disidents A. Amalriks teic par krievu tautu: «..krievu tautai vai nu tradīcijas, vai citu iemeslu dēļ ideja par pašpārvaldi, vienlīdzību likuma priekšā, tāpat kā personiskā brīvība ir tikpat pilnīgi nesaprotama kā ar to savienotā atbildības sajūta ...Jau vārds brīvība tautas vairākumam ir vienlīdzīgs ar vārdu nekārtība, un tas dod iespēju par katru sabiedrībai kaitīgu nodarījumu palikt nesodītam.» (4l. lpp. Kann die Sowjetunion das Jahr 1984 erleben?)
       Un 40 gadi ir divas paaudzes. Kad tauta būs pārdzīvojusi divas paaudzes tad, un tikai tad tā kļūs pilngadīga un būs aizmirsusi «labos krievu laikus».
       Tāpat man ir atmiņā, kad es, mazs puika būdams, dzirdēju, ka veči, piesaulītē sēdēdami un pīpēdami pašaudzēto tabaku, sprieda par veciem labiem laikiem kad vēl bija ķeizars un visur bija kārtība. Sprieda par laikiem, kad kāds valdīja pār viņiem. Toreiz pat vārds demokratija bija svešs un nepiedzīvots. Un tas ir tiesa, ka demokratija ir ļoti smags un galvenais – atbildīgs – dzīvesveids. Kā tad mēs gan drīkstam prasīt no viņiem tur, mājās, lai viņi jau tagad pilnībā izprastu demokratiskās spēles nosacījumus, ja te, demokratijā dzīvojot, daudzi mūsu ļaudis vēl šodien nav ne tālu iepazinuši demokratijas jēdzienu.
       Dr J. K. Kleins saka: «Demokratija vienmēr ir ceļā, bet nekad nav pie mērķa. Demokratija tikai ar cilvēku pašu līdzdalību var kļūt par svētību cilvēkiem. Tā tad demokratija nevar būt labāka par tiem cilvēkiem, kuŗi viņu uztur un stiprina.»
       Tas, ka katra jaunība beidzas ar vecumu un cilvēks nonāk savas dzīves upes grīvā, tas būtu normāli, tas nav nekas jauns. Bet katrs cilvēks, aizejot no šīs pasaules, atstāj nākamām audzēm kaut ko paliekamu, noderīgu. Ne tik daudz tas būtu mantiskās vērtības kā garīgās. Bet ko atstāsim mēs?
       Viņi, tie, kuŗi veselu pusgadsimtu ir nesuši verdzības krustu, viņi ir kā fiziski, tā arī garīgi nomocīti līdz pēdējam. Tiekoties ar daudziem Latvijas cilvēkiem, man vienmēr sadzirdas sveša skaņa viņu balsī, sveša doma. Un kā lai tas būtu citādi, ja 50 gadus diendienā ir dzirdēts kolektīvisma cildinājums un cilvēka pašapziņas noliegums. Vai tad kāds cilvēks tādos apstākļos var izvairīties no to ideju pārņemšanas, ja ne domās un pārliecībā, tad vismaz valodā? Ja diendienā nepārtraukti smidzina viņa apziņai šo ideoloģiju, par kuŗu profesors Blochs vaicādams teic: «Vai komūnisms sakropļoja sociālisma seju līdz nepazīšanai, jeb vai atklāja sociālisma patieso seju?»
       Visu šo laiku, visus šos gadus katram cilvēkam bija jārāda un jāteic cita doma un sakāmais. Tas ko sirds un prāts atzina par pareizu un patiesu, tas bija jānoslēpj vistumšākā personības stūrītī.
       Un mēs te, svešumos klīstot, vai mums ir izdevies saglabāt latvisko dvēseli? Mēs varbūt runājam latviski, domājam latviski un iedomājamies esam latvieši, bet vai tādi mēs esam? Saglabāt tautas un tēvzemes mīlestību kā aukstus pelnus? Tas nav neviena cilvēka pienākums, nedz arī uzdevums. Mums karsta ir jāuztur tautas un tēvzemes mīlestības uguns un tā jānodod tālāk nākamām audzēm. Vai to mēs esam darījuši? Vai esam paveikuši?
       Saka, ka ticību nedrīkstot pazaudēt. Un to varbūt mēs nedrīkstam, mēs nedrīkstam pazaudēt ticību, ka vismaz tai audzei, kuŗa nāk aiz mums, dzīve būs skaistāka un labāka. Ticība neesot mērojama ar parastām mērauklām, un tā nesaturot sevī nekādu loģiku. Ticība vai nu ir, vai viņas nav, un ja tā ir, tad ar viņu var pārcelt kalnus un aizbērt lejas.
       Tādēļ mums cits nekas neatliek darīt, kā tikai ticēt Latvijas un latviešu tautas labākai nākotnei. Mēs paši nu tagadējo dzīvi kaut kā noklunkurosim, bet mums ir jāvar atgādināt, jāpalīdz strādāt un svēti jātic nākamo audžu saules dienām.

Tavs Leitīšu Jēkabs, Vāczemē
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/22_septembris/lapa5.htm