Militāro struktūru uzdevums ir garantēt valsts drošību un aizsardzību. Dziļi patriotiska stāja ir šo struktūru asākais ierocis. Citādi nav iedomājams izpildīt uzlikto pienākumu. Vienīgi nacionālpatriotiskā skolā katrs indivīds gūst pilnīgu skaidrību par savu sūtību cēlajam mērķim. Karavīram var iemācīt dažādas kaujas mākslas, taču, ja viņā nebūs patriotisko jūtu, tad no tāda var sagaidīt arī nodevību. Patriotiskajā audzināšanā iekļaujama obligāta mācība par vispārējām uzvedības un pieklājības normām. Bruņotajos spēkos, tāpat zemessardzē, nacionālpatriotiskā audzināšana ir zemā līmenī vai arī tās vispār nav.
       Pārsvarā zemessardzē dien patriotiski noskaņoti cilvēki, taču arī šai gadījumā ir kļūda neizprast nacionālpatriotiskās audzināšanas nozīmi. Krieviskajā jūgā nodzīvotais laiks latviešu tautā ievazājis mums svešus netikumus. Ir degradēta morāle un sakropļota izpratne par patriotismu. Šis ir viens no cēloņiem, kādēļ notikuši ar bruņojuma lietām saistīti pārkāpumi un negadījumi, un tie dažreiz beigušies traģiski. Lai no tādiem negadījumiem izvairītos, jāveic tos veicinošo cēloņu vispusīga analīze, un argumentēti jāskaidro patiesie iemesli. Attieksmei jābūt tādai, lai katrs militārās struktūrās iesaistīts latvietis izprastu lietas nopietnību, kā arī to, cik nepatīkamas un liktenīgas var būt sekas katram, kas kaut vismazākā mērā pārkāps reglamenta prasības un ignorēs pavēles, kuras nav pretrunā ar tēvzemei doto zvērestu. Šis darbs veicams neatlaidīgi, līdz ir sasniegts mērķis.
       Ir cilvēki, kuru rokā ierocis, turklāt, ja vēl smadzenes apmiglojis alkohols, rada vēlmi «apliecināt» sevi, pierādot citiem savas «spējas» un varenību. Lai tādi neapkaunotu zemessardzi, visās apakšvienībās jānotiek sistemātiskām pārbaudēm. Par to ir atbildīgi noteikto struktūru komandieri. Un šīs pārbaudes nedrīkst kļūt par parastu ķeksīšu pievilkšanu. Iekams uzticēt ieroci, attiecīgā persona jāpakļauj pārbaudei, ko ieteicams atkārtot ik pa laikam. Tāda testa radīšanā jāpiedalās labam psihologam, kā arī psihiatram. Testēšanu vienlaikus veic vairākas kompetentas personas, kas ir tieši atbildīgas par attiecīgo slēdzienu. Informācijas daļai periodiski jāapseko zemessarga pastāvīgā dzīves vieta, vide un apstākļi, pārmaiņas viņa dzīvē, raksturā, kā arī attieksmē pret pienākumiem, objektīvi novērtējot, vai viņam var uzticēt glabāt un nēsāt ieroci un vai vispār var ļaut būt zemessardzē.
       Ar 400. pavēli ieviestā ieroču glabāšanas kārtība nav tālredzīga. Protams, ir šķietami vienkāršāk – izdot pavēli, mierinot sirdsapziņu, ka stāvoklis uzlabosies. Jāsecina, ka pirms 400. pavēles izdošanas nopietna analīze nav veikta. Reālais stāvoklis Latvijā nav salīdzināms ar citām valstīm. Lai arī kā pūlas izskaidrot šīs pavēles lietderību, tik un tā zemessargā paliks rūgtums. Jāpateicas Dievam, ka zemessardzes apakšvienībās nesacēlās tāds troksnis, pēc kura pozīcijas būtu zaudētas. Zemessardze ir veidojusies brīvprātīgi, un tās pienākums ir nodrošināt Latvijas aizsardzību un drošību, un jābūt ar aklumu sistam, lai neredzētu, kam šī struktūra ir nevēlama. Tumšie «kardināli» dara visu iespējamo, lai vājinātu zemessardzi un vajadzīgajā brīdī to varētu sev izdevīgi izmantot vai arī pasludināt par nevajadzīgu. Pārsvarā zemessardzē ir latvieši, jo viņi saprot, ka šī struktūra dod iespēju aizstāvēt sevi un savu tēvu zemi. Tagad to skaits, kas grib iestāties zemessardzē, ar katru gadu sarūk, un tās skaitliskais sastāvs ir samazinājies! Vienlaikus vērojami centieni pierādīt šķietami plaukstošu zemessardzes attīstību. Nerodot risinājumu, kā reāli uzlabot stāvokli, tika izdota pavēle, kurā noteikts «populārais» ieroču glabāšanas veids, kas pierāda dažu komandieru nespēju sekmīgi risināt samilzušās problēmas. Plombēto maisiņu sistēma atklāj to komandieru vājumu, kas ar šo pavēli cerēja atbrīvoties no tā saucamā spiediena. Bet uz cik ilgu laiku?
       Nedomāju, ka izdotās pavēles dēļ visi augstākie zemessardzes komandieri jātur aizdomās par nodevību. Sava uzdevuma augstumos komandieris ir tad, ja spēj izprast padoto noskaņojumu un personiski rūpējas par viņu morālo stāju.
       Lai Latvijā sakārtotu militāros formējumus un maksimāli izvairītos no nepieļaujamiem atgadījumiem, un uzlabotu disciplīnu, pie NBS centrālā štāba neatliekami jāizveido īpaša nodaļa, kuras uzdevums ir apakšvienībās gādāt par nacionālpatriotisko audzināšanu un tās attīstīšanu, pienācīgi nodrošinot šī darba praktiskās iespējas. Šīs nodaļas pirmais uzdevums ir izstrādāt detalizētu programmu, kas noteiktu, kā veicams šis darbs. Par tā sekmēm atbildīgs ir daļas priekšnieks, kas vada nacionālpatriotiskās audzināšanas un ideoloģiskās propagandas kabinetu (turpmāk – NPAIP daļa). Šādas daļas vadītajam ir jābūt talantīgam un azartiskam darba veicējam, savas tautas un zemes patriotam. Lai Dievs pasargā šo darbu saistīt ar kosmopolītiskām tendencēm! Ar kosmopolītiskiem uzskatiem nav iespējams būt par savas valsts patriotu. NPAIP daļā jāiekļauj juristi, kas nepieciešamības gadījumā spētu aizstāvēt katru štata vai ārštata vienības karavīru. Pastāvošās problēmas būtu minimālas, ja jau iepriekš būtu izveidota šāda NPAIP daļa. Nevienā attīstītā valstī bruņotie spēki nav iedomājami bez nacionālās ideoloģiskās propagandas. Vai nav aizdomīgi, ka līdz šim par to nopietni nav domāts?
       Laiks turpmāk rādīs, kā patiesībā ir plānots sakārtot bruņotos spēkus. Nav izslēgts, ka tos neuzkrītoši spiedīs veidot tā, lai pēc vajadzības izmantotu nacionālpatriotisko (latviskāko) daļu vai krieviski un kosmopolītiski noskaņotākas vienības, kuras ar laiku var sastādīt skaitlisko vairākumu. Ja arī noteiktās bruņoto spēku vienībās latviešu valodas zināšanām pievērsīs nopietnāku vērību, tad vienalga, nav iespējams mūsu zemē ieklīdušiem nelatviešiem dažu paaudžu laikā mainīt tiem raksturīgo mentalitāti, domāšanu un uzskatus, kaut arī cittautībnieki dzīvotu sev neraksturīgos apstākļos, nemaz nerunājot par tiem, kas dzīvo viņu tikumiem un paradumiem labvēlīgā, atbilstoši radītā vidē, kā tas ieraugāms neskaitāmos piemēros Latvijā. Tādēļ ir jāšaubās, vai kritiskā brīdī visas aizsardzības spēku vienības būs vienādi uzticīgas mūsu zemei un tautai. Uz kādu aizstāvību var cerēt latvieši? Vai tiešām jāpieļauj tautai reiz pieredzēt traģēdiju, kas pierādītu šādu šaubu apstiprinājumu! Un beidzot, es aicinu zemessargus pārvarēt piedzīvoto aizvainojumu un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Vienīgi saprātīga, apdomāta rīcība var nosargāt to, par ko esam iestājušies un zvērējuši. Noārdot zemessardzi, latvieši var zaudēt aizstāvību sev un savai zemei.
       Cīņai sveiks!

Laimonis Gedrovičs,
latvietis
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/22_septembris/lapa3.htm