Dažs visu mūžu nomocās
Sev mantas kaudzēm raust;
Tam mati raizēs sirmojas
Un zagļi neļauj snaust.
To mūžīgi kalpina rūpes un darbs,
Un galā tak kapenēs grauž viņu tārps.
Cits svētai dzīvei nododas,
Tik pātaro un lūdz,
Ik svētdienas iet baznīcā
Un grēkus Dievam sūdz.
Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt,
Un galā tāpat viņš nomirst un trūd.
Dažs dzīvē slavu iekāro,
Uz to vien nesas prāts;
Tam tīk, lai viņu apbrīno,
Cits prieks tam nav nekāds.
Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs,
Un nāve tak kauj to un kapenēs grūž.
Es dzīvoju kā vieglais plauks
Un blandos pasaulē,
Ikkatris klenderis man draugs,
Kas alu nesmādē;
Un katram novēlu dziedāt un smiet
Un dzīvoju projām, lai iet kā iet.
Man visa manta: kaļķīts mazs
Un tabakas biezs maks.
Es nebīstos no burlakas,
Ka tas man viņu zags.
Un varu tādēļ dziedāt un smiet
Un dzīvoju projām, lai iet kā iet.

Eduards Veidenbaums