Viens no cēloņiem,kādēļ tik maz cilvēku sarunā
šķiet saprātīgi un patīkami,ir tas,ka nav gandrīz
neviena,kas vairāk nedomātu par to,ko pats grib
teikt,nekā par to,kā precīzi atbildēt uz to,ko vi-
ņam saka.Prasmīgākie un laipnākie apmierinās
ar to,ka rāda uzmanīgu seju,kaut gan no viņu
acīm un izturēšanās kopumā var just,ka viņi ir
visai tālu no tā,ko viņiem saka,un dedzīgi tiecas
atgriezties pie  tā,ko paši vēlas teikt.Te derētu pado-
māt,ka stipri centieni izpatikt sev pašam ir slikts
līdzeklis,lai būtu patīkams citiem un citus pārlie-
cinātu,un spēja labi klausīties un labi atbildēt ir
viens no lielākajiem sasniegumiem,ko vispār var
gūt sarunā.         /Fransuā de Larušfuko/

Tik sen rakstīta atziņa,bet tik patiesa vēl šodien.