1996. gada marta pēdējā dienā eksministra Filipa Gengīzera savrupmājā atbilstoši norunai sapulcējās bauŗu zemes partiju līdeŗi. Formāli šeit tika svinēta mājastēva dzimšanas diena, taču patiesībā notika parlamenta polītiķu apspriede. Kad viesi bija sasēdušies, uzsaukuši jubilāram tōstu, izdzēruši glāzīti, vārdu ņēma Baurijas Republikas deputāts un partijas «Zelta teļa pielūdzēji» ideologs Andulis Beciņš. Viņš sacīja:
       – Cienījamie polītiķi! Līdz šim, spēlēdami partiju savstarpējās pretrunas un «reņģu ēdājiem» adresētajos stāstos par mierīgu iesoļošanu Eiropā, kur baudīsim paradīzes labumus, faktiski esam savas propagandas arsenālu iztukšojuši. Mums vairs netic. Tagad pienākusi reize izvirzīt un sākt īstenot jaunu koncepciju par ielēkšanu Eiropā. Jāuzsveŗ, ka tā gan prasīs zināmus demokratijas upuŗus, taču pilnīgi atbildīs ES standartiem vai arī būs pārāka. Šai sakarā, vienojoties ar pārējo partiju līderiem, esam izstrādājuši mūsu parlamenta pirmā aprīļa sēdes darba kārtību un scenāriju. Vēlreiz jāpasaka, ka visos balsojumos jābūt simtprocentīgiem «par». Ar to demonstrēsim pilsoņiem valsts likumdevēju stabilo polītisko vienprātību. Ja visu izdarīsim, kā paredz partiju vienošanās protokols, mēs pie varas vēl būsim veselus piecus gadus. Tagad par atsevišķām detaļām.
       Pirmais tribīnē kāps Leons Pinkas kungs. Viņš nolasīs deklarāciju par piecu labējo partiju apvienošanos Baurijas Konservātīvajā tautas partijā, tas ir, BKTP. Deklarāciju būs parakstījuši partiju līderi: Aina Perpeljoma no «Viltus kristīgo demokratu alianses», Vladislavs Tonna no «Zelta teļa pielūdzēju» organizācijas, Leons Pinka no «Trūkuma un bada atbalstītāju apvienības», Leksis Bimšteins no «Nacionālo nelgu kustības» un Antoniuss Cunne no «Lielo zagļu savienības».
       Otra lielpartija parlamentā būs tā sauktā «Baurijas Darba līga», saīsināti – BDL. Deklarāciju par BDL izveidošanu nolasīs Inta Krunciņas kundze, norādot, ka šo organizāciju veido tautas kustība «Grābiet humpalas!», «Sarkano baronmīļu partija», deģenerātu apvienība «Kulaks uz acs», «Tukšās mucas skandinātāju brālība» un «Jaunās leiputrijas solītāju savienība». Šo deklarāciju ar saviem parakstiem būs apliecinājuši kreiso partiju līderi – Inta Krunciņa, Viktors Zeltaripa, Gudrītis Zārkaģīmis, Juris Jaunūsiņš, Igors Lējējs. Nešaubos, ka abas deklarācijas radīs likumdevēju rindās grandiozu sajūsmu. Iedomājieties kungi, divpartiju parlaments!
       Tas taču ir dižākais polītiskais lēciens Eiropā. Protams, daudzveidības dēļ nākamajās vēlēšanās ļausim balotēties arī kādam no «Izkāmējušo žokļu klabinātāju un ēstgribētāju» nesen nodibinātās pensionāru partijas, bet tikai mums uzticamiem pensionāriem.
       Pēc otrās glāzītes uzstājās Leksis Bimšteins. Viņš pieskārās plenārsēdes «naglas» jautājumam.
       – Satversmes labošana un papildināšana ar jauniem punktiem un apakšpunktiem ir parlamenta darbā visgrūtākais. Bet simtprocentīgs «par» balsojums Baurijas plēbēju masai pierādīs šī polītiskā grupējuma augsto gudrību un nepieciešamību. Demokratijas mīlētājiem vēl un vēlreiz atgādināsim, ka daudzas un biežas vēlēšanas ir ļoti dārgs prieks. Francijā prezidentu ievēlē uz septiņiem gadiem, un mūsu pienākums darīt tāpat. Pat vairāk – arī parlamentam noteiksim šādu termiņu. Mums padotie masu mediji pierādīs ekonomisko efektu, ko dod šāds parlamenta laiks, kā arī pamatos ilgstošo deputātu profesionālās lietderības koeficientu. Nekādā gadījumā nepieļausim tādu Satversmes labojumu, kas noteiktu valsts galvas tiešu ievēlēšanu visas tautas nobalsošanā. Viņš bija, ir un paliks parlamenta ieliktenis un vienmēr pildīs mūsu gribu. Tagadējais prezidents Ģirts Uldriķis to labi saprot un pilnīgi atbilst savam amatam. Braukādams pa ārzemēm, viņš vienmēr runā par Baurijas ekonomikas straujo augšupeju un pamato tās atbilstību uzņemšanai Eiropas Savienībā. Pensionāru un trūcīgo ļaužu problēmas prezidents savās runās nepiemin.
       Nobalsojuši par parlamenta un prezidenta ievēlēšanu uz septiņiem gadiem, mēs pieņemsim vēl lēmumu par valsts galvas un pašreizējā parlamenta darbības automatisku pagarināšanu atbilstoši Satversmes labotajiem punktiem. Tas gan var sacelt tautas neapmierinātību, jo parlaments ievēlēts uz trim gadiem, taču no dumpja nav jābaidās. «Mazos cilvēkus» mēs esam ne reizi vien «piekāsuši». Kaut vai minēšu Nabadzības veicināšanas ministrijas vairākkārt solīto pensijas pielikumu no pirmā datuma par divarpus Baurijas rubļiem. Taču šo solījumu ministrs pārvērta par pirmā aprīļa joku, nenogaidot pat muļķošanas dienas atnākšanu. Ja nu tomēr kāds par daudz mēģina mūsu polītiku kritizēt, pateiksim: «Kādu parlamentu ievēlējāt, tādam arī klausiet! Ejiet uz Eiropu un neķērciet!»
       Bet ar tiem ministriju interjeriem, kabinetu iekārtošanu, dienesta komandējumiem būsim uzmanīgāki. Tik prasti darīt, kā rīkojās Antona Ripas «taupītāju valdības» ministri, gan nevar. Sabiedrība šiem valstiski vitālajiem pasākumiem jau laikus jānoskaņo par labu. Jāpierāda, ka tikai caur valstsvīru personiskiem kontaktiem, apžilbinošiem banketiem, komandējumiem uz Abesīniju, Jaunzēlandi un Antarktīdu iet ceļš uz Eiropu. Tiem gudrajiem večiem, kas saskaita izlietotos rubļus, summu izdalot ar pensionāru skaitu, un kladzina, ka tajos aizgājis ne viens vien pensijas pielikums, jāaizbāž mutes. Tautā melš, ka parlamentā un valdībā tagad sēžot tik atklāti ciniķi, kādi nav piedzīvoti visdrūmākajos apspiestības gados. Nedosim ieganstu apgalvojumiem, bet visur un vienmēr rādīsim sevi kā iejūtīgus demokratus, kas visu dara tautas labā.
       Par šo jautājumu vēl izteicās Gudrītis Zārkaģīmis:
       – Ja visu, ko mēs esam paredzējuši, izdosies īstenot, tad pirmo aprīli, vēsturisko parlamenta plenārsēdes dienu, pasludināsim par valsts svētkiem – Baurijas Republikas «dižā lēciena» dienu Eiropā, to atzīmējot ar mītiņiem, militārām parādēm, uguņošanu un baranku dalīšanu nabagiem. Bet neveiksmes gadījumā – visu pārvērtīsim par aprīļa joku. Ne jau tādus jokus vien mēs šajos gados esam taisījuši. Ne tādus vien...
* * *
Kā noslēdzās polītikāņu slepenā apspriede, kādus lēmumus tajā pieņēma – nav zināms, jo ierakstā tālāk skan vienīgi deju mūzika. Bijušais čekistu, tagadējais valsts speciālā dienesta darbinieks Ilvars Ķeizarruncis, kas lenti šo rindiņu autoram «iešķieba» par konjaka pudeli, vaino novecojušo padomju laika noklausīšanās ierīci, kuŗa pēkšņi esot «uzdevusi».
       Lai jau viņš paliek pie šīs patiesības. Nekas liels jau nav zaudēts. Prese un televīzija taču pietiekami labi apgaismo augstajā namā un ministrijās sēdošo valstsvīru polītisko un praktisko darbību, gatavojot dumji pacietīgo un padevīgo, mums līdzās dzīvojošo bauŗu tautu dižajam lēcienam Eiropas vircas bedrē...

Egils Bauzis
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/20_augusts/lapa7.htm