Manā mājā uz sērmukšļa palodas
uzziedēja mīlestības koks.
Tūliņ apklusa tenkas un valodas-
un gaišs kļuva vientuļais logs.
Visi tam garām iet nu ar bijību
un priecājas, kā tas aug un plaukst.
Te kāds uzsit uz pleca ar izveicīgu vijību
un bilst: turēsimies kopā, draugs!
Ievedu viņu istabā, goda vietā sēdinu,
linu galdautu sarosos atritināt,
ar riekstu medu, ar ķimenēm ēdinu,
madaru vīnu pieleju klāt.
Vakarā mārsilu gultā to guldīju,
siltu miglas palagu steidzos segt,
pēdējās ogles vēl pavardā kuldīju-
līdz pat rītam tām degt!
Pats savus sapņus palaidu amolā,
rasaino zāli lai plūc,
un saritinājies gluži vai kamolā,
aizmigu pie loga rūts.
Rītausmā savādu saltumu
mozdamās sajuta sirds.
Skatos- pa miglas baltumu
uz neatgriešanos kāds aizgājis ir…
Redzu- no sērmūkšļa palodas
paņemts mans mīlestības koks…
Un atkal nu iesākas tenkas un valodas-
un tumšs mans vientuļais logs.

Alfrēds Krūklis