Par mīlestību, jauno gadu sākot,
par citu it neko- par mīlestību-
par pašu skaistāko un varenāko,
par citu negribu, par viņu gribu.
Tik- vai tā būs? Būs, bet vai ieraugāma?
Vai sajutīšu savās vājās miesās?
Nāks atkal pāri ikdienība rāma
un gurdai vienaldzībai mani tiesās.
Es mīlestību šogad izlūdzos,
šo visu glābjošo un reto spēju.
Ak, man vienalga, kādu man to dos-
kā akmeni, kā krustu vai kā vēju,
Lai tikai ir! Lai neņem roku nost
un lai vēl piespiežas pie mana pleca.
Vienalga, lai kā nātre atnāk kost,
tāpat, kaut vai aiz paraduma veca.

Imants Ziedonis