Vai tad? Cilvēku jau nemīlam tādēļ, ka viņu var novērtēt kā labu. Mīlam tādēļ, ka viņs ir mīļš tāds kāds nu ir- kādu iepazinām. Un nav nemaz grūti .

Es jau no paša sākuma sapratu,ka tā ir maska.Zem šīs maskas ir ļoti patīkams cilvēks.Un Tavus komentārus ir jautri palasīt.Man jau arī patīk jautrība.Romi uzmanies,ka man nesagribas.....vēl kādu skaistu pantiņu.

Tiem,kas mīl,ir jāprot sevi ziedot,
Jāprot augstprātību projām mest!
Jāprot atsacīties,jāprot piedot-
Abiem kopā dzīvē,dzīvi skaistu vest!!!...  

Mairita,esmu meistars uz abām rokām! /Krievu sak.v./ Neņem ļaunā,ja kādreiz rupjāk sanāk,vajag dažādību,viens un tas pats apnīk!... Lai Tev jauka pirmā darba diena pēc svētkiem!!!    

Paldies Romīt.Tagad zināšu,kur meklēt mīlestību.Bet dzejolītis jauks.Tu tak arī šajos svētkos uz romantiskas nots.

Mīlestība tik tuvu dupsim,bet visi,kā traki uz to,pat greizsirdīgi!!!
Nav rozes bez rasas un smaržas,
Nav rozes bez adatām!
Nav mīla bez prieka un laimes-
Nav mīla bez asarām!...

Jauks citātiņš.Paldies.Jautru Tev gada miju.

Man arī būs Tev viens citātiņš
Mīlestība ir sirds alkas būt pilnīgai un piedodošai.
(kāds Henrijs van Daiks)

Šī pieredze nebija tikai emocionāls trieciens, kura rezultātā cilvēks jūtas piepildīts ar enerģiju, bet, atgriežoties mājās un saskaroties ar ikdienas problēmām, atkal iekrīt vecajos grēkos. Ja cilvēks tiek tikai emocionāli aizkustināts, tad pēc brīža var izgaist arī visas labās apņemšanās. Kuram no mums tas nav pazīstams? Vakar tevī vēl bija vēlēšanās un spēks valdīt pār sevi, tikt vaļā no kāda grēka, ar kuru centies iet uz grēksūdzi pie nepazīstama priestera, jo kauns, bet šodien atkal neatturējies no kārdinājuma, kad paliki divvientulībā ar savām domām.

Ko mēs darām nepareizi? Kad notiek Dieva slavēšana, vai tad mēs nepiedzīvojam gandrīz to pašu, ko apustuļi? Visi paliek vienprātīgi lūgšanā, valda kopīgs prieks, savstarpēja mīlestība, atsaucība, visi klausa Dieva Vārdam. It kā viss, kā vajadzētu būt, bet tomēr augļu nav. Vaina ir tajā, ka redzam tikai aisberga augšu, aizmirstot, ka dziļumā atrodas lielāka, mums neredzama daļa. Zinām, ka mācekļi pārstāja baidīties no pūļa, sāka droši sludināt un kļuva spējīgi panest visas grūtības. Mēs vēlamies, lai ar mums notiek tas pats: lai pārstājam baidīties, varam droši sludināt, lai kļūstam pacietīgi. Interesanta nostāja – vēlēties novākt ābolus, bet ābeli nekopt. Nav jābrīnās, ka nesanāk.

Pirms Svētā Gara nosūtīšanas apustuļiem nācās pārdzīvot savas ticības krīzi, ieraudzīt savu nespēku, atzīties, ka bija kļuvuši par Kristus nodevējiem. Var iedomāties, cik grūti viņiem bija paskatīties citam cita acīs, kad viņi atkal sanāca kopā. Un cik grūti bija paskatīties acīs Jēzum, kurš pēc augšāmcelšanās nostājās viņu vidū. Cik daudz nepatīkamu brīžu viņiem nācās pārdzīvot! Tomēr tas viss bija vajadzīgs, lai viņos tiktu atmaskotas egoistiskās tendences un katrs sevī atklātu, uz cik lielu nekrietnību ir spējīgs, lai tikai glābtu sevi.