Nāk eņģeļi ar zvaigžņu svecēm rokās
Un zemes tumsā savu gaismu nes,
Mirdz neskaitāmi pulki debeslokā
Kā toreiz senatnē, pie Betlēmes.
Caur gadu tūkstošiem skan nenorimstot
Šī balss mums tad, kad zeme miegā dus.
/dzejoļa autors Leonīds Breikšs/
Atslegas vārdi: Mīlestība34035, Dzīve38631, Attiecības38723
Ingrida X. 26. dec 2010. 10:11"Kā toreiz senatnē, pie Betlēmes"-
Tev ir sava versija par to???????
Visticamāk- pārgremojam, nē, pat ne pārgremojam, bet vnk rakstām to, kas rakstīts (runāts, pārstāstīts..............) jau miljoniem reižu, šīs pasaciņas smukās, jo- kam domāt savu(-as), ja jau reiz tik smukas sadomātas????????
Jauki Tev sajusties, ticot tam, ko raksti:))
Dzēsts profils
25. dec 2010. 23:13prieciigu ziemassveetkus!
Dzēsts profils
25. dec 2010. 21:50PAR TO PARURESIES dievs...nevis tu
Dzēsts profils
25. dec 2010. 21:31Man jau sak likties ...ja neitik patina pieminetas rokas esosas degosas svece tad tas vairs nau ziemasvetku pantins ....
Visu cienu ....deklametajiem ...