... un kad ne no ausmas, ne rieta
vairs stariņa nebūs, ko zagt,
kad paies visīsākā diena
un atnāks visklusākā nakts,
kā pastkartē vecā aiz loga
balts sniedziņš no debesīm birs.
Tu apstāsies saliktām rokām
kā bērnība - apskaidrots, tīrs...
No sīkas un drebošas liesmas
aizsvilsies eglītes zars
un acīs tev iegaismosies
kāda atblāzma tāla, kāds stars...
Pār ikdienas dubļiem un rūpēm,
pār naidu, kas dvēselē krāts,
dūks zvani: - Lai miers uz šīs zemes!
Lai cilvēkiem priecīgs ir prāts!

            

Paldies!
Arī Tev prieku sirsniņā!