Lai paliek glāsti, nejauši alkti,
vārdi glaimīgi maigi,
mirkļi, kas vēsi slīd!
Pelēki zaļgans zalktis
viltus puķē spīd.
Vientuļš kaut kalnā dzenies-
balto ēdelveisu
mākoņos plūkt.
Slava uzkrīt kā sniegputenis
un kā lavīna brūk.
Piecelies aprakts, ja kaut mazliet
vēl mīlestība elpo
tev zem sirds.
Nebūs tad velti iets,
ne bezcerīgi mirts.

Alfreds Krūklis