Ir pietiekami ilgs laiks pagājis, kopš izskanēja doma un aicinājums sarīkot tiesas procesu «Nirnberga-2», tādēļ jo mazāka ir cerība, ka kaut kas tāds varētu notikt un staļiniskie cilvēktiesību ignorētāji un kaŗa noziedznieki tiktu tiesāti un sodīti. Bet tas arī nav vajadzīgs, jo ar atsevišķu cilvēku sodīšanu nevienam nekāda labuma nebūs, tāpēc varbūt pietiek filozofēt, vērtēt un pārvērtēt! Ar visādu rakņāšanos un skaidrošanos tikai tērējam laiku. Viss tāpat jau sen ir kļuvis skaidrs un saprotams. Arī pie tiesu darbiem un vainīgo sodīšanas netiksim, to mūsu ārlietu resors ir vilcinājis un novilcinājis – tas viss jau ir absolūti nokavēts.
       Mums jāieved kārtība savās mājās. Neviens mūs nežēlos ne ārpus Latvijas, ne šeit. Krievija lietoja un lietos ekonomiskas un polītiskas sankcijas, ja neievērosim «cilvēktiesības» viņu izpratnē.
       Mums jātiek vaļā no okupācijas t. s. sekām – jāreālizē viens no visiem zināmajiem trīs «de» (demilitārizācija, deboļševizācija, dekolōnizācija, citā interpretācijā – deokupācija, derusifikācija, dekolōnizācija).
       Kā redzam un saprotam – rusifikācija un kolōnizācija ir tiešs militārās okupācijas iedibināts civīlās okupācijas turpinājums, bet ne okupācijas sekas.
       Okupācijas sekas ir padomju represijās – nošaušanās, spīdzināšanās un izsūtījumos – iznīcinātie Latvijas pilsoņi un patrioti. Šīs sekas nav ne labojamas, ne kompensējamas. Arī spīdzināšanās un izsūtījumos veselību zaudējušo Latvijas pilsoņu un patriotu ciešanas nav ne novēršamas, ne kompensējamas. Varētu būt kompensējams Latvijas valstij un privātpersonām nodarītais materiālais zaudējums – 1941. gadā no Latvijas izvestās rūpnīcu iekārtas, kustamais Latvijas armijas kaujas, taktiskais un saimnieciskais inventārs un pilsoņu kustamais īpašums – bet Krievija par minēto nekādās sarunās neielaižas un nav arī piespiežama. Varētu arī nojaukt okupācijas režīma uzceltos un tagad nevajadzīgos militāros, rūpnieciskos un sadzīves monstrus, bet ne visur tas ir iespējams vai nepieciešams. Bet iespējams un nepieciešams ir izbeigt rusifikāciju un kolonizāciju, t. i., civīlo okupāciju.
       Nevis filozofēt, bet rīkoties!
       Mums ir jāiztīra māja – jāizraida no valsts visi kolōnisti – civīlokupanti un viņu pēcnācēji bez izņēmuma – neatkarīgi no kādām citām pazīmēm, nostādnēm vai kritērijiem. Ja kāds nezina vai izliekas nezinām, kas ir kolōnists – civīlais okupants, tad tā ir viņa paša problēma. Mums nav viņi jāmāca runāt latviski – ar to viņi par latviešiem nekļūs un arī neaizstās mūsu nedzimušos bērnus.
       Dažs demagogs zūdās: kas notiktu, ja 700 tūkstošu nepilsoņu atstātu valsti – kas maksātu nodokļus utt. Ja arī pēc tam mūsu paliktu pavisam tikai «pieci latvieši», kuŗi maksātu nodokļus, tad tā būs mūsu pašu problēma. Bet, auklējoties ar 700 tūkstošiem dzeguzes bērnu, paši iesim bojā pavisam drīzā nākotnē.
       Dažs filozofs mums saka – neķersimies pie vardarbības! Tas jau arī nav jādara. Jānoteic pēdējais uzturēšanās termiņš – visiem kolōnistiem un viņu tiešajiem pēcnācējiem – un termiņa neievērošanas gadījumā tie bez ierunas jāizraida no Latvijas.
       Tāda rīcība būtu pilnā saskaņā ar Ženēvas Cilvēktiesību konvenciju, respektīvi ar 1949. gada Hāgas starptautisko konvenciju, ar 1950. gada novembŗa Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Romas konvenciju un Starptautisko līgumu par civilajām un politiskajām tiesībām fakultatīvo protokolu, ko Latvijā ir pieņēmusi Saeima un 1994. gada 10. maijā izsludinājis valsts prezidents.
       Ja turpināsim izlikties, ka esam saimnieki savā zemē, bet faktisko saimniekošanu atstāsim sveštautiešu – kolōnistu rokās, tad zaudēsim pašapziņu, cieņu citu tautu acīs un beidzot zaudēsim arī savu valsti. Tas ir reāls drauds, jo tas, ko iekaŗo Krievija, paliek Krievijai un nav apstrīdams – tāda ir pasaules «diplomātiskā» prakse.
       Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) apgabalu pēc Otrā pasaules kaŗa atstāja Krievijas valdījumā ar ASV un sabiedroto svētību. Bet vai arī latviešu kaŗavīri necīnījās sarkanajā armijā pret vāciešiem? – Vai Latvijai nepienākas daži kvadrātkilometri iekaŗotās territorijas? Nerunājot par savu bijušo territoriju – Abreni. Bet tas, lūk, izrādās Krievijas ieguvums – tātad neapstrīdams.
       Arī visa Latvija krieviem tagad jau tikpat kā rokā – jāiegūst tikai pilsonība un jānobalso, ka Rīga, Daugavpils, vēl citas lielākās pilsētas, varbūt arī visa Latgale ir Krievijas protektorāts. Tad, lai aizsargātu tautiešus no iespējamām latviešu diversijām, ienāks Krievijas karaspēks (ko, iespējams, arī izprovocēs), un lieta darīta – pārņems varu valstī un pievienos lielajai tēvijai tāpat kā 1940. gadā.
       Šāds murgains iznākums Latvijai draud pavisam reāli, ja noņemsimies ar viltus idejām par neesošām minoritātēm, par sabiedrības integrāciju – kas ir absurds – un par izfantazēto t. s. polītisko nāciju. Ja negribam to visu piedzīvot, jāreālizē civīlā deokupācija, resp., dekolōnizācija.
       Vai ir kāda tauta (nācija), kas nav nacionāla? Būt nacionālam (tautiskam) vien ir par maz, lai varētu pretendēt radīt un saglabāt valstiskumu. Lai radītu nacionālu valsti, jābūt nacionālistiskiem, t. i., izteikti tautiskiem. Būt nacionālistiskam nozīmē apzināties un nekaunēties uzturēt, kopt un izrādīt (deklarēt, reklamēt un prezentēt) savu tautību un tautiskumu (nacionālitāti un nacionālismu). Mēs to esam sasnieguši, tādēļ nedrīkstam kļūt gļēvi un zaudēt savu nacionālismu un savu valsti. Plaši un nemitīgi jāskaidro gan pašiem sev, gan Eiropas komisāriem, kas ir nacionāla minoritāte jeb mazākumtautība. Mazākumtautības tiesības un priekšrocības jāattiecina tikai un vienīgi uz Latvijas mazākumtautību – lībiešiem (varbūt arī latgaļiem?), bet nekādā ziņā uz svešu diasporu kopienām, īpaši nacionālajām kultūras biedrībām un nacionālajām skolām.
       Izņēmums tāpat kā pilsonības iegūšanā varētu būt igauņi, lietuvieši un poļi, kas savas augstās integrācijas pakāpes dēļ drīzāk saucami par cittautiešiem.
       Tāpat plaši un nemitīgi jāskaidro, kas ir civīlā okupācija jeb kolōnizācija «krievu gaumē». Ja kolōnizācija ir notikusi militāri polītiskas okupācijas apstākļos, tad tā ir starptautiski nelikumīga.

       Padomju krieviskā okupācijas režīma Latvijas kolōnistiem jāapzinās savs statuss un jāatgriežas savā nacionālajā valstī vai jāizvēlas sev cita mītnes zeme.
       Valdības noteiktā termiņā (piemēram, 1–2 gadi) šī prasība jāizpilda. Pretējā gadījumā jāparedz piespiedu izraidīšana. Zināma cēlsirdība un pretimnākšana no valsts puses nebūtu par ļaunu un tikai veicinātu kolōnistu repatriācijas procesu – attiecīga diferencēta kompensācija par dzīvojamo platību atkarā no dzīvoklī pierakstīto cilvēku skaita un iedzīves transportēšana par nosacīti minimālu samaksu, ko sedz valsts. Stacionāru iekārtu un būvju demontāža ir aizliedzama. Tās var pārdot pēc vispārējiem noteikumiem. Ja tiek skartas valsts vai pašvaldību intereses, pēdējām ir pirmpirkuma tiesības. Izceļotāju īpašumtiesības uz nepārdotām iekārtām vai būvēm saglabājas uz valdības noteiktu termiņu, piemēram, 3–5 gadus.
       Dekolōnizācijā nekāds kompromiss principiāli nav iespējams, jo neizlēmība un minstināšanās ved mūs, latviešus, pretim nenovēršamai iznīcībai. Par dekolōnizāciju jāizlemj Saeimā tūlīt un nekavējoties.
       Valsts prezidentei jārūpējas, lai personīgās iniciātīvas piemērs un preses, valsts radio un televīzijas plašs un dziļš skaidrojums tiktu diendienā sniegts sabiedrībai par jautājumiem, ko mūsu pašu nezināšanas un kūtruma dēļ tik maz esam risinājuši.
       Jāskaidro Latvijas brīvības cīņu norise 1919.–1920. gadā, īpaši to beigu posms, kad tika atbrīvota Latgale no Avalova kaŗakalpiem un boļševiku fanātiskajiem kaŗotājiem.
       Jāizceļ igauņu un poļu kaŗavīru palīdzība un atbalsts mūsu brīvības cīņu kaujās par Vidzemi pret landesvēru un par Latgali pret sarkanarmiju.
       Jāpiemin Latgales atkalapvienošanās ar pārējo Latviju un 1920. gada 10. maijs jāizsludina par svinamu dienu, stiprinot Latgales vienotību ar pārējo Latviju.
       Īpaši jāizceļ miera līguma fakts un saturs ar padomju Krieviju, bez kā nebūtu Latvijas starptautiskās atzīšanas de jure, ne arī Latvijas valsts, – 11. augusts jāizsludina par valsts svētkiem – tas būtu labākais ierocis cīņā pret Krievijas imperiālismu.
       Jādeklarē, kas ir mazākumtautība jeb nacionāla minoritāte un tās tiesības, lai reizi par visām reizēm krievi vai ebrēji sevi Latvijā sauktu tāpat kā citās zemēs – par kopienu, nevis par minoritāti.
       Jāizskaidro nacionālas kopienas veidošanās –
       a) vēsturiskā, pirms Latvijas brīvvalsts dibināšanas, kad bija izveidojušās sveštautiešu diasporu vietējās kopienas (vietējie krievi, vietējie baltkrievi, vietējie ebrēji u.c.) – tie bija kolōnisti – ieceļotāji;
       b) šo kopienu papildināšanās trīsdesmitajos gados Latvijas valsts saimnieciskās iniciātīvas dēļ ar viesstrādniekiem – valsts aicinātajiem kolōnistiem;
       c) Otrā pasaules kaŗa ietekme uz pārmaiņām nacionālajās kopienās (ebrēju iznīcināšana, vāciešu izceļošana);
       d) padomju okupācijas režīma nacionālās polītikas praktiskie rezultāti – latviešu un Latvijas patriotu vardarbīga izsūtīšana, krievu un komūnisma ideju nesēju neierobežota ievešana.
       Jādefinē kolōnista statuss: kolōnists – ieceļotājs, kolōnists pēc aicinājuma, kolōnists – iekaŗotājs vai kolōnists – civīlokupants.
       Pēdējā definīcija atbilst lielum lielajam vairumam no 700 tūkstošiem nepilsoņu. Tas viņiem arī jāizskaidro, jāorganizē un jāveicina viņu izceļošana valsts likumdošanas noteiktā kārtībā.
       Tikai tā varam izpildīt pēdējo «de» – izbeigt civīlokupāciju un tikt vaļā no Latvijas kolōnistiem, kas jebkuŗā citā gadījumā mūs pārņemtu kā nātres auglīgu nekoptu zemi.

Gunārs Terinks
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/20_augusts/lapa1.htm