Bieži vien, lasot intervijas ar mūsu valsts vadītājiem par grāmatām, ko viņi lasa, vairums min tikai cittautu autorus. Tā ir liecība, ka viņi necienī savas tautas literātūru. Taču laikam domā, ka tur jau nekā ievērojama, sirdij tuva nav, ka lieli un populāri darbi ir tikai citām tautām. Vai tā nav mazvērtības sajūta – ko tad nu mēs, zemnieku tautiņa, kam trūkst plašāka vēriena? Tikpat kā nav intervēto atbilžu, ka viņi lasītu A. Grīna «Dvēseļu puteni», «Nameja gredzenu» un citus viņa ar tautas likteņgaitām saistītus darbus. Tāpat liekas – tīšuprāt vairās pieminēt E. Virzas nacionāli piesātinātās grāmatas, J. Akurātera romantiskos un K. Skalbes sirdsskaidros sacerējumus. Reti kāds piemin J. Raini, R. Blaumani, J. Jaunsudrabiņu, bet nav dzirdēta atsaukšanās uz dižajām sievietēm – Aspaziju, A. Brigaderi, Z. Mauriņu, V. Strēlerti. Neviens varbūt nezina, ka ir J. Veselis, J. Medenis, V. Cedriņš un daudzi jaunāki spilgti nacionāli literāti.
       Ja jau internacionāla lasāmo darbu izvēle, tad līdzīga arī domāšana – labāk tālāk no latvju garīgām vērtībām. Domāšana nosaka arī rīcību dzīvē. Tāpat visai plaši pieminētas bijušās muižas un to pārvaldnieki, bet mūsu tautas senvēsture un cīņas noklusētas. Nereti cildina «romantiskās» pilsdrupas – posta gadsimtu liecinieces, bet paiet garām senču pilskalniem, svētvietām, kauju un senkapu laukiem.
       Mēs, vecā paaudze, esam audzināti nacionālā garā, pilni vēl jauneklīgas rosmes un ticības latvju gaišākai nākotnei, bet kas audzinās šodienas jaunatni, kad nacionāla domāšana bieži vien tiek uzskatīta par nevēlamu? Ar tādu savu dārgumu ignorēšanu, zaudēsim arī nacionālu pašapziņu. Varbūt Laimas sūtītā Prezidente mums nesīs nacionālu atjaunotni?

Alberts Caune
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/19_augusts/lapa7.htm

Diemžēl Alberta Caunes pēdējā teikumā izteiktā cerība tā arī nepiepildījās... (K.B.)