Ir katram gadam
laimes brīdis savs-
kā katram rītam
sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk,
pieliecas pie auss
un pačukst tev
par savu sapņu salu.
Un katram gadam
ir savs rūpju laiks-
čiepst putnu ligzdās
bērnu mutes platas.
Pat sētas vītolam
tik norūpējies vaigs,
un ievai upmalā
nav laika ķemmēt matus…
Vēl katram gadam
ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts,
aiz kura atstāt bēdu:
pie loga putenis
tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušās
pilnas baltu vēdu.

Pēteris Jurciņš