1999.g.
Pēc Viļa Krištopāna demisijas un Tautas partijas, TB/LNNK, sociāldemokratu un Jaunās partijas konsultācijām par valdības veidošanu, radās cerības, ka beidzot no varas tiks atstumts «Latvijas ceļš», partija, kas astoņus gadus noteica toni Latvijas iekš- un ārpolītikā, partija, kas visvairāk vainīga par krizi valstī un visās mūsu nelaimēs. Taču vārna vārnai acī neknābj un drīz vien šīs cerības izčibēja: «LC» radniecīgās varas partijas neizturēja «ceļinieku» spiedienu, un tagad esam tikuši pie daudzu polītisko «specu» lolotās labējās valdības. Piebildīšu, ka, pirmkārt, visai diskutabls ir Latvijas lielāko partiju dalījums labējās, kreisās, konservātīvās un tamlīdzīgi. Galvenokārt tās visas ir varas partijas, kādu ekonomisko grupējumu interešu aizstāves, un pareizāk Latvijas polītiskās partijas būtu klasificēt pēc tā, vai tās kalpo Latvijas valsts un latviešu tautas interesēm, cenšas likvidēt kolōnizācijas sekas, vai arī pamatā lobē kādu ekonomisko grupējumu un darbojas Krievijas vai Rietumu lielvalstu interesēs, citiem vārdiem sakot, vai tās pēc savas rīcības ir nacionālas partijas, vai arī prokrieviskas vai kosmopolītiskas. Otrkārt, tā kā LC cilvēki pie varas ir kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, tad šī partija (kaut arī dažu brīdi citādi dēvējās) galvenokārt ir vainīga mūsu valsts ekonomiskajās un ārpolītiskajās likstās. Pēdējos četrus gadus ievērojama nozīme valsts dzīvē bija arī TB, kas dalīja varu ar LC un DP «Saimnieks», taču jāatzīst, ka «tēvzemieši» faktiski strādāja pēc LC, nevis pēc TB/LNNK programmas. Tāpat daudzi Tautas partijas pārstāvji jau bijuši pie varas pīrāga. Tādēļ nav pārliecības, ka tie paši polītiķi, kas ilgus gadus bijuši valsts vadībā, nedaudz pārbīdot krēslus, spēs radikāli uzlabot stāvokli valstī.
       Diemžēl TP, TB un sociāldemokratu sadarbība Valsts prezidenta vēlēšanās neguva turpinājumu, sastādot jauno valdību un visnegausīgākā un savtīgākā partija – LC jaunajā valdībā atkal būs pie teikšanas. Kā te nepieminēt populāro sakāmvārdu: «Tie paši vēži...»
       Par jauno valdību nav sajūsmā arī vairāki «tēvzemiešu» deputāti. Tā Oskars Grīgs, iebilzdams pret jauno ministru prezidentu, par Šķēles valdību nebalsoja, savukārt Imants Kalniņš neatbalsta LC līdzdalību valdībā, tādēļ izstājies no TB valdes.
       Vērtējot jauno valdību, jāsecina, ka īpaši neveiksmīga ir ārlietu ministra izvēle. Manuprāt, Indulis Bērziņš nebūs ne par matu labāks par Valdi Birkavu. Diez vai viņš būs tas vīrs, kuŗš pasaulei pateiks, ka Latvijā jālikvidē okupācijas sekas, un meklēs atbalstu kolōnistu repatriācijai.
       Jāpiekrīt Saeimas ārkārtas plenārsēdē Andrim Šķēlem adresētajiem vārdiem: «Tā komanda, kuŗā jūs strādāsiet, ir atbildīga par krizi valstī.»
       Vērojot valdības un citu valsts institūciju veidošanas principus, jāsecina, ka Latvijā radusies jauna nomenklātūra, pat jauna profesija – ministrs. Nav pārliecības, ka tie, kas viena ministra portfeli maina pret citu, būtu tik kompetenti jebkuŗā dzīves sfairā. Latvijā izveidojusies prakse, ka daudzās nozarēs par ministriem strādā citu profesiju pārstāvji. Piemēram, bijušais kompartijas sekretārs Gorbunovs bija vides un reģionālās attīstības ministrs, tagad pilda satiksmes ministra pienākumus. Dakteris Roberts Jurdžs, pusgadu pastrādājis iekšlietu ministra amatā, tagad kļuvis par labklājības ministru. Skolmeistars Vladimirs Makarovs labklājības ministra amatu mainījis pret ekonomikas ministra krēslu. Kam vajadzīga šī krēslu pārbīdīšana, ko tā dod valstij? Ja Makarovs bija labs labklājības ministrs, kādēļ viņš bija jāmaina? Ja viņš šim amatam nederēja, vai viņš tad būs tas, kuŗš izvedīs Latvijas ekonomiku no strupceļa? Šķiet, pašu «tēvzemiešu» rindās ekonomikas ministra amatam bija piemērotākas kandidātūras: Roberts Zīle, Guntars Krasts un Inese Vaidere. Diemžēl amatu sadale valdībā, tāpat arī citās svarīgās valsts institūcijās bieži notiek pēc loģikai nesaprotamiem principiem, proti, nevis lai iegūtu attiecīgā nozare un valsts kopumā, bet lai kāds izredzētais nomenklātūrists nepaliktu bez pienācīga amata vai lai apmierinātu kādas varas partijas apetīti, lai tā saņemtu iecerēto ministru krēslu skaitu.
       Par jaunās valdības rīcībspēju vēl pāragri spriest, taču dažas tendences liek kļūt piesardzīgiem. Viens no ekonomiskās krizes glābšanas riņķiem būšot ienākumu apcirpšana pensionāriem, t. i., strādājošiem pensionāriem netiks maksātas pensijas. Šajā jautājumā vēl būtu saprotams kāds kompromiss. Piemēram, ja alga vai pensija pārsniedz kādu noteiktu summu, piemēram, 200 latu, tad jāizvēlas – saņemt pensiju vai algu. Vairums strādājošo pensionāru ir tādi, kam pensijas ir 50 – 60 latu un alga nav daudz lielāka. Ja valdība realizēs iecerētās reformas, šie cilvēki atradīsies nožēlojamas izvēles priekšā.
       Arī pensijas vecuma palielināšana ir apšaubāma. Jājautā, kā tiks izlietota trūcīgajiem atņemtā nauda? Vai LC izveidotās plaukstošās birokratijas uzturēšanai?
       Tāpat diez vai «Latvenergo» iztirgošana uzlabos valsts ekonomiju.
       Daži vārdi par tautas kalpu morāli. Lielais vairums tie ir cilvēki bez principiem. Atzīsim, ka parlamentā pozicijai un opozicijai ir atšķirīgi uzdevumi, tomēr pārsteidzoša ir daudzu deputātu viedokļu diametrāla maiņa, atrodoties pozicijā vai opozicijā. Kas vakar bija labs, pēkšņi ir slikts un otrādi. Te jāpiekrīt Jura Dobeļa par sociķiem teiktajam: «Netikuši valdībā, kaunas par pensionāriem.»
       Kārtējā pārgrupēšanās pie siles, piedodiet, varas gaiteņos, notikusi. Vai «labējais brīnums» – Tautas partijas, TB/LNNK un «LC» valdības koalīcija – glābs Latviju?

Jānis Derums
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/19_augusts/lapa2.htm