Arvien biežāk plašsaziņas līdzekļos nākas sastapties ar viedokli, ka patriotisms, nacionālisms, rasisms ir nosodāmi, bet to pretmets – kosmopolītisms jeb vienaldzība pret latviešu tautas, nācijas un valsts interesēm ir slavējama un visnotaļ atbalstāma. Šinī sakarā sabiedrībai ir jāatgādina, ka tāda nostādne neatbilst valsts mērķim jau kopš neatkarības atgūšanas, t.i., nacionālas valsts izveidei. Neskatoties uz to, nākas konstatēt, ka lielākajā daļā Latvijas plašsaziņas līdzekļu masveidā popularizē vienaldzību pret latviešu tautu un tās interesēm, vienlaikus uzsveŗot citu tautu, rasu individualitāti un to identitātes neaizskaŗamību. Šāda latviskās sabiedrības pašnoniecināšanās noved tautu pie pašapziņas trūkuma, padara to viegli manipulējamu, pazudina veselīgas sabiedrības vērtību apziņu (orientāciju); turklāt šīs «slimās» ideoloģijas nesēji parazitē uz apmuļķotās sabiedrības daļas atbalsta rēķina, vienlaikus nodrošinot pie varas esošajiem iespēju neveikt pasākumus, kas apturētu latviešu tautas izmiršanu, paildzina viņu atrašanos pie varas, radot īslaicīgu ilūziju par valsts un tautas neatkarības pastāvēšanu.
       Uz šī fona tiek iznīcināta valstī pastāvošā saimniecība, pamazām vien likvidējot Latvijas neatkarību (virzība uz ES), tiek pieļauta pilnīgi svešu tautu, rasu, reliģiju imigrācija Latvijā (bēgļu likums). Par vienīgo un absolūto patiesību un mērķi Latvijai tiek sludināta ES ar tās tiesību sistēmu un mītisko labklājības līmeni.
       Apzinoties visu iepriekšminēto, top skaidri saskatāms kosmopolītisma reklāmas pamatmērķis – uzspiežot ideju par reāli neesošu tautu, rasu, ticību kokteiļa spožumu, radīt cilvēkos vienaldzību pret savu tuvāko apkārtni, norisēm tajā; un, kas ir pats graujošākais latviešu tautai, – radīt sapratnes zudumu par patieso pasaules kārtību un pamatu.
       Kosmopolītisma idejas visos laikos uzspiestas tur, kur jānotur pakļautībā tautas, un šīs idejas vienmēr agrāk vai vēlāk piedzīvo krahu, jo nav pasaulē vietas, kur tautībai, rasei vai reliģijai nebūtu svarīgas nozīmes. Kosmopolītisma sludināšana ir īslaicīga rasu, tautu un ticību savstarpējo attiecību problēmu nobīdīšana otrā plānā, tās nerisinot. Taču jāņem vērā, ka tīša problēmas nerisināšana, neievērošana nenozīmē, ka tā nepastāv. Vislabākais piemērs tam ir tās ES valstis, kuŗās pēdējos pārdesmit gados ieradušies miljoniem emigrantu no Āzijas, Āfrikas u.c. valstīm un tagad rada nepārtrauktas galvassāpes rietumu sabiedrībai dažādās dzīves jomās. Imigrācijas iemesli ir bijuši visdažādākie: politiskas intereses, lēta darbaspēka trūkums, migrācija no bijušajām kolonijām, ekonomisko un polītisko bēgļu pieņemšana. Lai plašā pamatiedzīvotāju sabiedrībā nerastos neapmierinātība, aktīvi tika sākta kosmopolītisma propaganda (kas, starp citu, ietveŗ arī ģimenes vērtību graušanu) un līdztekus arī nacionālisma, rasisma apkaŗošana. To atbalstīja starptautiskā likumdošana (ANO) un vēlāk arī nacionālo valstu likumdošana, pastiprināti pielāgojot un reklamējot cilvēktiesības tieši šādā kontekstā. Kosmopolītisma uzspiešana skāra pilnīgi visas plašsaziņas nozares –mūzikas, kino, radio industriju, presi, televīziju –, pāri vidusmēra pilsonim nu gāžas vienpusēji tendētas informācijas gūzma, nemitīgi sludinot tautu, rasu, ticību līdzāspastāvēšanas iespēju ikdienā. Citādu uzskatu paudēji tika un arī tiek vai nu ignorēti, vai apsūdzēti kriminālsodāmos pārkāpumos. Tādējādi ar šīs ideoloģijas palīdzību sākotnēji izdevās novērst Eiropas valstu pamatiedzīvotāju (angļu, vācu, francūžu u.c.) atklātas masveida nepatikas izpausmi. Ieceļošanas viļņu sākumposmā lielas pāmaiņas valsts sabiedriskajā dzīvē jau it kā nenotika, radās ilūzija, ka ir iespējama atšķirīgu nacionālo, rasu vai reliģisko grupu mierīga līdzāspastāvēšana, saplūšana vienotā sabiedriskā veselumā. Diemžēl šī alošanās ir ieraugāma tikai pēc zināma laika: iebraukušie imigranti (gan legālie, gan nelegālie) tā vietā, lai pilnībā integrētos viņiem labvēlīgi atvērtās valsts sabiedrībā, veido paši savas kopienas pēc ticības, rases vai nacionālām pazīmēm.
       Sveštautiešu kopienu veidošanos raksturo trīs posmi: savas nacionālās, rases vai reliģiskās piederības vienreizīguma apzināšanās svešajā valstī, savas rases, tautas, ticības garīgā mantojuma saglabāšana, kopšana, tālāknodošana veidojošās kopienas ietvaros, dzīvesvietas izvēle iespējami tuvāk savas kopienas locekļiem. Vienlaikus veidojas sava attieksme pret konkrēto valsti, turklāt šī attieksme balstās uz mītnes zemes sabiedrībai sveša garīgā un kulturālā pamata; tiek apzinātas arī pieļaujamās uzvedības robežas. Svešzemnieku konsolidācijas laiks ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem – valsts platības, kopienas skaitliskuma u.c. Vērojot procesa attīstību Eiropas valstīs, šādas svešzemnieku kopienas veidojas 5 – 20 gadus. Process ir pietiekami ilgs, lai laikus pamanītu pamatnācijas identitātei draudošās briesmas. Lielas problēmas imigrācijas skartā sabiedrībā rada sabiedriskās kārtības un drošības saglabāšana.
       Minēto procesu rezultāts diemžēl ir pavisam cits nekā spožajos kosmopolītiskajos reklāmklipos – daudzās Rietumeiropas valstu lielākajās pilsētās izveidojušies rajoni, kvartāli, ielas, ko apdzīvo gandrīz tikai vienas rases vai tautības locekļi, kuŗi nebūt neievēro nedz kosmopolītisma idejas, nedz arī cilvēktiesības un piesauc tās tikai gadījumos, kad ir iespēja gūt labumu sev vai savai kopienai. Imigrantu rajoniem raksturīgs augsts noziedzības līmenis, narkotiku tirdzniecība, prostitūcija. Attiecīgās valsts likumi šajos rajonos darbojas nosacīti: imigranti precīzi zina viņiem pienākošos pabalstu un sociālo atvieglojumu apmērus, kādi paredzēti likumos, un to piemērošanu attiecībā uz sevi pieprasa agresīvi, pat pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas; pašu savstarpējās attiecībās valsts likumi reti tiek atzīti, imigranti dzīvo pēc savas saprašanas un paražām; attiecībās ar pārējo sabiedrību, sabiedrisko kārtību, svešzemnieki balansē uz pārkāpumu robežas.
       Imigrācijas sākumposmā pamatnācijas nesajuta pēkšņu diskomfortu, jo virspusēji sabiedriskā dzīve, valstu infrastruktūras darbojās tāpat kā līdz šim. Taču pamazām eiropiešiem nākas atklāt sev arvien nepatīkamākas imigrācijas procesa sekas un saprast īstenībā notiekošo – izveidojas ielas, kvartāli, rajoni, kur valsts pamatiedzīvotājam pat parādīties dažkārt ir bīstami: šādos svešzemnieku apsēstos rajonos pat dienas laikā jābaidās no piekaušanas, aplaupīšanas, jāizjūt pret sevi vērstu atklātu nepatiku, pat naidu (īpaši raksturīgs nēģeru apdzīvotās vietās). Cilvēkiem tas jāpiedzīvo savā zemē, savā valstī! Tāda ir maksa par kosmopolītisma īslaicīgu atbalstu un tā pavadoni – visu veidu un iemeslu imigrāciju.
       Tā ir Eiropas valstu nesenā vēsture, kas iesniedzas arī šodienā. Tieši Eiropas mūsdienu vēstures nianses ir jāzina tiem, kuŗi nosaka valsts likteni, un, protams, ikvienam, kas interesējas par sabiedrisko dzīvi gan Latvijā, gan ārpus tās. Tikai pilnīga izpratne, neslēpjot arī nepatīkamo par mūslaiku norisēm dažādu valstu dzīvē, palīdzēs izvēlēties Latvijas valstij un latviešu interesēm visatbilstošāko pastāvēšanas modeli, ieejot 21. gadsimtā.
       Ir teiciens – «Gudrais mācās no svešām kļūdām» –, ko ļoti gribētos attiecināt uz latviešu tautu un valsti. Šīs gandrīz visas Rietumeiropas problēmas tīša neredzēšana faktiski ir nodevība pret tiem latviešiem un cittautiešiem, kas cīnījās par brīvas Latvijas atjaunotni, ticēdami nacionālas valsts izveidei. Neredzēt, ka visā Rietumeiropā aizvien lielāku atbalstu gūst nacionālās partijas, kam ideoloģiskā platforma balstās uz baltās rases un attiecīgās nacionālās kopienas pastāvēšanas aizsardzību, ir bīstami. Pašreizējā Latvijas ārpolitika ir bīstama, jo gatavo tādu pašu procesu iespējamību pavisam tuvā nākotnē arī mūsu zemē.
       Vai atgādināt lasītājam attīstīto Eiropas valstu šodienas pieredzi nacionālo, rasu un reliģisko konfliktu jomā? Alžīriešu izcelsmes musulmaņu rīkotie sprādzieni Parīzes metro, angļu veiktās spridzināšanas melnādaino rajonos, nesen dzīvi sadedzinātie imigranti Zviedrijas pilsētā Gēteborgā, vācu un turku attiecības Vācijā dēvē par «kluso pilsoņu kaŗu» u.t.t. Uzskaitījumu varētu turpināt, un tas, iespējams, palīdzētu saprast tos vējus, kas pūš Eiropā un varbūt novērstu to virzīšanos uz Latviju.
       Paradoksāli, bet padomju okupācija ir pasargājusi Latviju no afrikāņu un aziātu masveida ieplūšanas Latvijā un novērsusi latviešu nācijas identitātei un pastāvēšanai draudus, kādi patiesībā nu ir dažām Eiropas tautām. Tādā ziņā krievvalodīgo masu Latvijā var uzskatīt par kulturāli un ģenētiski tuvāku latviešiem nekā afrikāņi vai aziāti, tāpēc vieglāk asimilējamu (integrējamu) mūsu sabiedrībā.
       Eiropas kontekstā šīs problēmas tomēr plašāk neapspriež, tādēļ Latvijas sabiedrībā veidojas pilnīgi aplams priekšstats par Eiropas valstu sabiedrisko dzīvi un tās īpatnībām. Latviešu tauta ir gana cietusi citu tautu imigrācijas dēļ, tā vēl šodien uzliek milzīgu slogu Latvijas valstisko interešu realizācijai. Tieši šo iemeslu dēļ mūsu sabiedrībai jābūt divkārt modrai savas latviskās identitātes sardzē un imgrācijas kontrolēšanā, tās ierobežošanā iespējami tuvāk nulles punktam. Patiesība ir gaužām vienkārša: ja Latvijā nebūs imigrantu no Āfrikas un Āzijas, tad mūsu valstī būs sveši arī rasu un reliģisko domstarpību izraisītie asiņainie konflikti. Šī rūgtā un neērtā patiesība ir jāapzinās ikvienam, kas šeit dzīvo, kaut arī ikdienā plašsaziņas līdzekļi mūs burtiski apdullina ar informāciju, kas sludina aizmirst sevi, savas tautas kultūru un intereses – nemitīgi priekšplānā izvirzot svešu tautu, rasu, reliģiju intereses, pielūgsmes un kulta objektus.

Viesturs Gaidukēvičs
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/19_augusts/lapa1.htm