..sapņotājs...
13. dec 2010. 22:44
***
Ar sirdi tik kvēlu,
Esmu pasaulē nācis.
Kopš atvēru acis,
Esmu sapņot sācis.
Vai es tāds viens dzimis,
Ar domu tik gaišu?
Kā lai aizmirstu, saplosu,
Projām laižu?
Un kaut dzīve kā vētra,
Tā būs man dziļi svēta.
Jo Ieklausies,
Vai dzirdi?
Tas nav vējš,
Kas ārā čukst.
Viskaļāk mīlestības apņemta,
Tieši sapņotāja sirds pukst.
Un sapņotāji nemirst,
Tie tik mierā zemes klēpī dodas.
Un kā viens mirst,
Tā otrs dzimst,
Un tam sapņi no jauna rodas...
/aut.nez./
***
Atslegas vārdi: smt i j0
Komentāri (4)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Gundars Ī. 13. dec 2010. 23:17
Dzēsts profils
13. dec 2010. 23:12Mēs redzam ļoti daudz,
mēs, sapņotāji.
Bet
nekas pasaulē nav par brīvu
un tāpēc mums
īstās dzīves stikla lauskas
pirkstgalos
griežas dziļāk un sāpīgāk.
Mēs neesam raduši pie
pasaules,
kas ir kā melnbalts televizors ar
trim kanāliem.
Esam raduši pie pasaules,
kas kā varavīksne
lietus laikā mirguļo.
Mēs esam raduši iekarot zemes
un pakļaut jūras,
mēs esam raduši redzēt
saullēktu pirms pārējiem
un esam raduši
staigāt pa karstu tuksnešu
smiltīm
kā pa Persiešu paklājiem.
Mums ir dota iespēja
nedzīvot šeit, bet
redzēt arī citu pasauli.
Un cena par to ir augsta,
būt tai tik tuvu, klātu
bet nekad,
nekad
tā, līdz galam
nesasniegt.
Mēs redzam ļoti daudz,
mēs, sapņotāji.
/aut.nez./
Gundars Ī. 13. dec 2010. 23:01Ilga ! ...varbūt, ka Tā ir balva, un ...nevis sods...
Dzēsts profils
13. dec 2010. 22:54Sapņotāji spēj atrast savu ceļu ar mēnessgaismas palīdzību un viņu vienīgais sods par to ir tāds, ka viņi redz saullēktu pirms pārējās pasaules. /Oskars Vailds/