Vējš saudzē sarmu koku zaros,
Tik baltam pārspēkam tas nedrīkst ķerties klāt.
Nu lieliem malkiem dzert es varu
Vien baltas izjūtas un sevī krāt.

Mums daba šogad ziemu īstu sūta.
Ja varētu tā vienmēr tāda būt!
Kad sala bite dzeļ un loga rūtī
Plaukst leduspuķe, siltumā kas zūd.

Kad saule aizdedz savu lukturīti
Un sniega dārgumiņi mirdzēt sāk,
Tad garu gadu gājumam par spīti
Pa baltu taku bērnu dienas nāk.

Nu gan man pietiek aukstuma un sniega,
Un sarmas vizuļu, kas apgaro –
Tie neapnīk, bet dāvā daudz, daudz prieka
Un dzīves ceļa klāju izgaismo...