Kad uz kokiem pilēs
mākoņu asaras no vaska,
Kad viena priede pagalmā
metīs ēnu līdz horizontam
Kad tu attapsies atskārsmē
Bezdibens malā,
pazudīs visas emocijas
Tikai Tu un tikai tas, kas ir,

Tu sapratīsi, ka jādodas prom,
Jādodas tālāk,
Jādodas meklēt.
Un tad, kā, kad vēl bijām mazi,
Mēs spēlēsim paslēpes.
Tu teiksi, lai visi aizbēg prom
Un skaitīsi līdz trīs...

Viens. Bēdziet, ko kājas nes!
Divi. Pazūdiet kā nebijuši!
Trīs! Tu izsauc balsī skaļā
Kā saukdams to trijnieku tuvāk klāt.
Eju meklēt!
Atver acis vaļā –

Balta saule lej starus acīs.
Balta saule un vairāk nekā.
Ne zemes, ne prāta, ne pasaules.
Viss atkal kā pašā sākumā...