Klusi, tik mierīgiem soļiem
skan manā istabā pēdas,
bez skaņas putekļi ceļas,
un tuvība sienās ēdas.
Sienās, kur nav man vairs vietas,
Kur tūkstošiem asaru lietas,
par to, ka tik mierīgi soļus liec
tevi ielaida – tu jau apbrīnots tiec.
tā tramīgā radība stūrī
Soļus dziļām acīm vēro,
bet sīksta nakts dzīvnieka daba
liek oglītēm acīs vēl kvēlot:
Kas esi, putekļu cēlāj?
Kas tā par atļautību!
Es esmu miers un laime.
To sauc par mīlestību.