Iemērkti pirksti mellenēs,
Noslēptas kājas rēgojas.
Pats paslēpies mēnesnīcā
Aiz melnas mazas eglītes.

Klusītēm uz pirkstu galiem
Lavījās cauri viņš,
Ejot garām sniega mājām,
Apstājās sniegavīrs.

Piesteidzās klusi pie stikliņa gaiša,
Pavērās mājiņas iekšpusē.
Redz eglītē mantiņās raibi košās
Svētku noskaņa pulsē.

Devās sniega vīriņš uz nākamo māju
Tur, kur svētku galdu klāj,
Noskatās uz sārtiem vaigiem,
Saprot, ka nu še ir labi.

Un tā ciemu mierīgo
Sniegavīrs izriņķo.
Krustu šķērsu, iekšā ārā
Bijis viņš ir katrā mājā.

Nu ar saviem melleņpirkstiem
Tagad sēd aiz melna koka.
Sudrabzilā mēnessgaismā
Nespīd kāja, nespīd roka.

/dzejoļa autors Guna Dancīte/