Mēs maldāmies, mēs maldāmies,
mēs — maldu uguntiņas.
Mēs tiekamies un šķiŗamies
un plīvojam kā viņas.

Kā viņas, aizdegamies mēs
un miglā klīstam klusi,
un klusi beigās izdziestam,
kad sirds ir piekususi.

Un pasaule — šis lielais lauks
ar zaļo dzīves leju —
ir pusnakts mirklis baigs un jauks
ar malduguņu deju.

Mēs klīstam, dzirkstam, plīvojam —
kur jauki zib un laistās!
Ak, lielais Malduguņu-kurs,
cik tavas dzirkstis skaistas!  

/dzejoļa autors Fricis Bārda/