Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,
kam spārni straujāki kā bezdelīgai,
kas skumju važas iesviež vējos brīvos
un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.
Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,
kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi
un bijušā nekad vairs nenožēlo,
kas mīlē dzīvi, pelēko un lēto,
un gavilēm sveic dienu neredzēto.
/dzejoļa autors Austra Skujiņa/
Atslegas vārdi: Mīlestība34035, Dzīve38631, Attiecības38723
savsem k. 24. nov 2010. 22:01Nu , tādam draugam labāk naudu neaizdot - lai saglabātu draudzību ...
Vasilijs P. 24. nov 2010. 19:51tie ir pareizi dokumenti pareizas rokas...
aigars z. 24. nov 2010. 19:50Skaisti
Medus M. 24. nov 2010. 19:17Tu labāk nospēlē kaut ko Alda Drēģera garā... Skujiņu Austrai nav ne vainas, bet izvēle ir ...garām....
Dzēsts profils
24. nov 2010. 19:16paldies par skaisto dzejoli !!!!
Dzēsts profils
24. nov 2010. 19:09Feini!
Frēzija v. 24. nov 2010. 18:59
patiesu vārdu dzirkstelīte
ikdienas pelēcībā uzplaiksnīja,
teiksmainu kreļļu rotu
no domām un izjūtām novija.
pērlītēs liktas domas un sapņi,
vilšanās, sāpes un nebaltas dienas,
laime un līksmas, asaras, smiekli
kreļļu virtenē vienas pie otras.
kad satikties gribēsies
ņemsim virteni rokās,
pērlīti satverot jutīsim,
kas mīt otras domās.
dalīsim sāpes,
uz pusēm būs mazāk,
laimes un smieklu pietiks uz abām,
domāsim, sapņosim vienalga, kas sanāk.
pērlītes virtenē cieši, jo cieši,
blakus sāpes, laime, asaras smiekliem vijas.
pērlītes satur kopā sīksta stīga,
tā mūsu stiprā draudzība!
kollin