pacietiba var but dazzaada

bus Laime!

un cik dzili...

Sāc runāt par citu tematu!

robeza ir atkariiga tikai no taa cik liela ir katram cilweekam pasam sawa pacietiiba tacu citie taa meedz buut neizmeerojama toties citiem maza un deel taa dazkaart cilweekus meedz pamatiigi izmantot,tadeel arii sajaa zinjaa jabuut pamatiigi piesardziigam.

Kamēr vadzis lūzt!

Nezinu, es parasti rupekļu tuvumā necenšos palikt, kā arī strīdos nepiedalos, man nepatīk kliegšanas, atstāju vienu.......... lai ārdās, parasti jau, kad pāriet tā vētra, pašam jau vien ir tā kauna sajūta. Tāpat rīkojos arī ar mazu bērnu, kad sāk kaprīzēt, vienkārši pasaku, lai aiziet uz savu istabu un pārdomā savu rīcību. Cilvēkam jāmāk sevi saņemt rokās jau no mazotnes.............

nadyai jāstrādā ar psihologu. ilgs process. te tik tā - papļāpāt.

Nu taču saņemieties, tas jau nav pasaules gals, atcerieties,ko jūs pati rakstījāt nesen par to sievietes pašcieņu, nu tagad variet to pierādīt darbos.....

Es savu pacietību nemaz nepārbaudu,pagriežos un aizejuNedāvāju nevienam tādu prieku uz manis izlādēties.Pēdējā laikā sāku izvairīties arī no čīkstuļiem.Jebkuru problēmu var atrisināt,tikai jādomā-izrādās,ka viņiem tas nav vajadzīgs,ļaujiet tikai pačīkstēt

Vai tad tu piesieta ar virvi pie tā cilvēka? Izej svaigā gaisā, ievelc krūtīs lielo elpu un pēc tam atpakaļ atnākot- šim parādi mēli! Nu, tas tā- manā stilā.
Bet var jau būt, ka tev tur tiešām- pa trakoti nopietno... Tad gan garāmgājēju padomi nederēs. Pašai galā jātiek.

feja mācās indēt ar smaidu. ij nervu šūnas saglabājas, ij dusmu grumbiņas nav. nu jau riebekļu apkārt kļūst mazāk.  

Katram ir savs pacietības mērs,tāpat kā sāpju slieksnis...Viens ģībst no skabargas pirkstā,cits zobu rauj bez narkozes...
Bet-pacietības mērs,vai tā būtu krūzīte vai okeāns,pienāk pēdējais piliens...kad nu ir pāri malām,un tad viss plūst ārā!!!

Nav tik gruti.