Viņanecieš sniegu. Viņš to dievina.
Viņa bija sapņotāja. Viņšneticēja pasakām.
Viņamīlēja debesis. Viņš teica, ka tas ir banāli.
Viņai patika sēdēt naktī uz sola un skatīties zvaigznēs. Viņš labāk skatijās tv ekrānā.
Viņa domāja, ka viņš ir tas, kurš viņai vajadzīgs. Viņš uzskatija viņu par mazu meiteni.
Viņaiviņš bija viss. Viņam viņa bija kārtējā rotaļlieta.
Viņaskuma. Viņš ironiski smaidīja.
Viņaraudāja. Viņšklusēja.
Viņacieta. Viņš tam nepieversa uzmanību.
Viņanogura, gribēja mainīties. Viņš domāja, ka viņa tam ir par vāju.
Viņa bija arvien tālāka no viņa. Viņšnegribēja to atzīt.
Viņagandrīz aizmirsa viņa vārdu. Viņš sāka biežāk domāt par viņu.
Viņa mainījās.
Viņanesēdēja naktī uz soliņa un nesapņoja, jo viņa domāja, ka tas ir bērnišķīgi.
Viņa vairs nesmējās, jo teica ka tas ir naivi.
Viņaiemīlēja auksto sniegu.
Viņa pārvērtās par tādu, kādu gribēja viņš.
Bet viņam pietrūka tās mazās, sapņainās meitenes ar mirdzošo smaidu un mīlošām acīm.
Viņa skatijās uz viņu ar bezdomīgu skatienu.
Viņš saprata, ka viņa viņam ir pati svarīgākā.
Viņšgribēja viņuatgriezt.
Bet viņa vairs netic mīlestībai..