Viņas skatiens aizklīst tālu prom,
Viņas lūpas ilgi jau klusē
Viņa nespēj, viņa negrib
Ne smieties, ne runāt.
Viņa neredz jēgu vairs
Izlikties ka viss ir labi,
Vienalga ko citi sacīs,
Jo iekšēji viņa cīnās.
Cīnās ar savām sirds sāpēm,
Cīnās ar skumjām un bailēm.
Cīnās jo negrib sabrukt.
Nav šeit viņas vieta,
Nav šie cilveki draugi viņai.
Vēlētos viņa citur būt,
Tur kur viņai labi būtu atkal,
Kur spētu viņa smaidīt un priecāties,
Par vienkāršām lietām kas apkārt notiek,
Par bērnu smiekliem un suņu rejām,
Par sauli kas spīd un puķi, kas zied.
Varbūt kādreiz nokļūs viņa,
Šai sapņu pasaulē.
Bet tikmēr viņa sēž šeit un klusē,
Un cīnās iekšēji par mieru dvēselē!