auskars, nejauši izkritis gultā, atgādina pazaudētu jautājuma zīmi
vai komisku vējrādi – neliela līdzība ar cirtām,
kas pavirši izklīdušas kur kurā uz spilvena.

kaut kur pa vidu dzīvei, kas izrāda žēlastību,
attālinoties no mums pašiem, ir laiks –
ik stundu šovakar pa vienai izdzēš tās krāsas,
kas mūsu kauliem kalpo par rotu.

svaidoties palagos, kas piesūkušies ar tavu sāli,
rīts atradīs mūs
līdz kliedzienam
atvāzts

vaļā.

/dzejoļa autors Arvis Viguls/