Kad zvaigznes staro
skaidrā debess laukā,
Nāk sirdī ilgas,
nerimušas, senas —
Kā baltu ziedu zaigums,
kas reiz plauka.

Ir bijušas —
ir bijušas tak dienas,
sirds ļauna nezināja—
bija skaidra.
Bet nu
nav palikusi vairs neviena.

Tik ilgas vien,
kas kvēlo arvien vairāk.
Tās krūtīs deg
un nevairāmi prasa;
Tev vērsties būs!
Jo tālāku, jo vairāk.

Uz gaismu ej,
kas tavā ceļā rasta.
Tev skaidram būt, —
tev mūžam skaidram būt
uz visu laiku atpestīto krasta.

Tev tomēr vajag
Atkal skaidram būt…

(ALEKSANDRS ZĒBERGS)