Nē , jau sen  neesmu nevienanm atriebies - zinu , ka pēc tam nožēlošu , sirdsapziņa mani mocīs ..

Ja godīgi- ir bijis dikti liels kārdinajums kaut ko tādu , diži nejauku  sastrādat. Eksvīram kādreiz dusmās gluzi vai zvērēju, ka izdarīsu visu, lai viņam tik pat stipri sāpētu un viņs tikpat neganti raudātu , kā es ( pēc viņa pārinodarījumiem).Bet..... kad manā galva atgriezās skaidrais saprāts, ar domu , ka - nu bet tacu manas pasāžas nepadarīs to vīrieša sastrādato par nebijušu, un sāpes arī nepaliks mazākas tikai tādēļ, ka , lūk , arī es spētu izturēties varen cūcīgi, tātad- vai ir vērts tērēt laiku un spēkus, lai sevi lauztu un ietu krāmēties ar kaut kādām nejaukām lietām.......tad arī sapratu, ka labākā reakcija uz visu bijušo- pateikt paldies par to mazumu skaistā , kas bijis, un lepni paceltu galvu iet tālāk vienai. Baigi jau patosīgi tas skan, bet ignorance, savas dzives dzīvošana- veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi, bet savas, tas var izrādīties baigais spļaviens kādam sejā.    

...atriebība nav tas labākais "sabiedrotais"....tā pēcāk pašam atriebējam nes tikai rūgtas mieles...

Kāda jēga atriebībai . Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek . Tā vai tas, kurš ir sagrēkojis agri vai vēlu saņems pelnīto artavu, tā, ka nav vērts pat domāt par atriebību.

Taa tikai skiet, ka taa garsha salda, atriebiiba provocee jaunu naidu, aplis nebeidzas.

Dziive to izdara daudz smalkaak

Nedari citam to ,kas pašam nepatīk.

garšas kārpiņas uz atriebību nedarbojas

Vienaldzīga uztvere, bet reizēm sanāk - uzdāvinu puķes