No tavām acīm
Asaru avotiņš plūst.
Sirds mana jūt,
Kā dvēs'le tava
Kliedz.
Tā gribas
Dāvāt tev prieku,
Bet manī pašā
Vien skumjas
Dzied.
Savas mīlas
Tauriņam lūdzu
Tās kaut
Mirkli kliedēt
Un prieku tavā
Sirsniņā liet,
Lai acis tavas
Kā zvaigznītes
Sidrabo.
/Māra Šnē/
Atslegas vārdi: dzeja attiecibas3
Dzēsts profils
1. aug 2010. 22:10Laiks,,,,,ir vislabākais dziednieks un nekas ātrāk nenotiks, kāmēr....nepāries !
Karmenija k. 1. aug 2010. 14:22Taa jau vairs nav nekaada draugu buusana!Ja draugs ''naud'', tad vai nu kaut kas jaadara, lai vairs ''nenaudeetu'', vai pasam ''jaanaud'' liidzi
Dzēsts profils
1. aug 2010. 14:17nekā, lai pats sāp - laid izņaudēt, puikiem līdz pirmdienai pāries
Dzēsts profils
1. aug 2010. 14:09Redzet sapes drauga acis ir ljoti sapigi redzet,tas var pielidzinat ziletei ,kas griez retu ari tev pasha,lidz ar vinju...
Dzēsts profils
1. aug 2010. 14:03.Viens grams jautrības vairāk vērts nekā tūkstoš kilogramu melanholijas.