Sabiezē mākoņi virs ziedu pļavām,
Netālu pērkons rājas pie debessjums.
Siena gubā sienāzis spēlē skaļāk,
Kas kā akords skan abiem mums.
Ši diena rakstāma lieliem burtiem,
Tik saldi izmīlējām viens otru.
Ar čukstiem,glāstiem un rīta rasu,
Kas tādu svētlaimi,lai dotu.
Ar zibens gaismu projām gājām,
Tev sāļas pērles rit pār vaigu.
Mēs mīlestību saglabājām,
Nezinādami ne bēdas,ne naidu.
Atslegas vārdi: dzeja18355
Dzēsts profils
5. aug 2010. 21:10...sienazitis viendieniitis...
..................................
Argods K. 29. jūl 2010. 14:38Skumīgs suns ir kluss-nav emociju,nav reakcijas,tik acis sērīgi lūkojas no sarauktas pieres.
Eva A. 29. jūl 2010. 14:01Dzejolis ļoti izdevies. Nosaukums piesaistošš, savādāk neienāktu prātā izlasīt.
Dzēsts profils
29. jūl 2010. 09:34Paldies, man patīk..Tikai kādēļ su;na skumjas?
oome S. 29. jūl 2010. 08:41