Pusnaktī skrāpējos durvīs tavās,
pēc pelēna sirdspukstiem prasot.
Pusnaktī dziedāju skaisti bezgala:
- Nāc manās siltajās ķepās!
Gundegu dzeltenām acīm kvēlot
staigā mans ruņča nemiers,
neprāta ugunīm asajos nagos.
Nenāc un nepaliec tajos!
Rīts visu kaisli ar sētnieces slotu
tik un tā izmēzīs laukā.
Aiziešu nolaidis asti gar logu:
- Sveiki! - Un - Čau! mana jaukā!
/Ivars Strautiņš/