Tu saki-saule, es saku-mēness,
Tu saki-zeme, es saku-mēness,
Tu mani mīli, es tevi nīstu,
Tu smaidi visiem, es meklēju īsto.
Man patīk nakts, tu mīli dienu,
Man garšo tēja, tu dzer vien pienu.
Kad es smaidu, tevi bēdas māc,
Ja es ticu, tu šaubīties sāc.
Es vēlos palikt, tu-projām iet,
Es gribu klusēt, tu skaļi smiet.
Es cenšos saprast, tu-aizvainot,
Es protu piedot, tu-nožēlot.
Tev bail ir jautāt, man-atbildēt,
Tu baidies iegūt, es-pazaudēt.
Man patīk dāvāt, tev-tikai ņemt,
Ja es ko vēlos, tu neproti lemt.
Es mīlu balto, tu-melno,
Bet sajaucot tās iegūst pelēko.
Mēs esam dažādi, kas par to?
Raksturus jaucot,iegūst labāko.
Atslegas vārdi: dzeja18355
Dzēsts profils
19. apr 2010. 09:09Vai nav pārāk daudz to atšķirību?Ir jābūt arī kaut kam svarīgam vienādam, lai būtu pamats kopīgai būšanai.
Dzēsts profils
17. apr 2010. 13:12Skaists dzejolis
Dzēsts profils
17. apr 2010. 11:43bet ar vienu noteikumu,,jalauj otram dzivot un bus super
Dzēsts profils
17. apr 2010. 11:39tas ir ideals
vienkārši E. 17. apr 2010. 11:22Nezinu vai pareizi,bet slikti nav,man ar tā sanāk!
Dzēsts profils
17. apr 2010. 11:19man ta ir,uzskatu ka tas ir pareizi